Stelpieši Otomārs un Gastons Skreijas šogad kļuvuši par Latvijas B līgas čempioniem motociklu ar blakusvāģiem klasē.
Stelpieši Otomārs un Gastons Skreijas šogad kļuvuši par Latvijas B līgas čempioniem motociklu ar blakusvāģiem klasē. B ir otra labākā blakusvāģu līga Latvijā.
Otomāram ir 17 gadu, viņš mācās Stelpes pamatskolā. Gastonam ir 19 gadu, puišus trenē tēvs Ivars Skreija.
Kā sākāt trenēties motokrosā?
– Jau agrā bērnībā braukājām ar visādiem «mocīšiem», bet tieši motokrosam tā nopietni sākām trenēties pagājušajā gadā.
Kāds izskatījās jūsu pirmais «mocītis»?
– Tā bija maza «blaķenīte», piemērota bērniem. To pagatavoja mūsu tētis.
Kāds ir jūsu motocikls tagad?
– Tam ir MTH dzinējs un EML ritošā daļa. Šim braucamajam, starp citu, ir Serģa motocikla dzinējs. Ar to viņš 1997. gadā izcīnīja pirmo pasaules čempiona titulu.
Kad un kāpēc sākāt piedalīties sacensībās?
– Mums iepatikās, kā brauc Serģis un Rasmanis. Nolēmām, ka gribam tāpat. Pirmo reizi piedalījāmies B līgas sacensībās Ainažos, kur pirmajā braucienā izcīnījām otro vietu, bet otrajā izstājāmies tehnisku iemeslu dēļ.
Kādi ir jūsu lielākie panākumi sportā?
– Protams, B līgas čempionu tituls šogad. Pērn mums bija 3. vieta kopvērtējumā D klasē. Esam piedalījušies arī A līgas sacensībās. Tur augstākais sasniegums ir 6. vieta Baltijas kausa izcīņā. Tajās sacensībās piedalījās pasaules klases braucēji: Serģis un Rasmanis, Rupeiks un Kurpnieks, Štelle un Stupelis, Korjuss un Jaks, Kaurits un Verbrūge.
Kā jutāties, kad saņēmāt posma uzvarētāja kausu?
– Superīgi, jo mēs pirmo reizi uzkāpām uz pjedestāla augstākā pakāpiena.
Kuras sacensības visspilgtāk palikušas atmiņā?
– Visvairāk patika sacīkstes Cēsīs, kad tur notika Latvijas atklātais čempionāts. Tajā piedalījās arī sešas pasaules klases komandas. Mums izdevās labs starts, bijām piektie, tomēr trīs apļus pirms brauciena beigām pievīla tehnika, un nācās izstāties.
Kuras trases jums ir tīkamākās?
– Mums patīk Aizputē, jo tur vienmēr ir veicies. Trase ar lieliem tramplīniem, ļoti ātra. Vēl patīk braukt Rūjienā, jo tur ir interesanta un āķīga trase. Ātra un viltīga – Cēsīs, tāpēc tur jābrauc prātīgi.
Vai jums ir savi fani?
– Daudz jau nav, daži skolas biedri, onkulis, māsīcas. Nezinām, varbūt trases malā vēl kāds tur īkšķus.
Kas ir jūsu atbalstītāji?
– Vislielākais paldies jāsaka Agrim Drevinskim. Bez viņa atbalsta nekas nebūtu sācies. Vēl mūs atbalsta motoklubs «Motoskats». Paldies mūsu «preses vīram», skolotājam Dmitrijam Gridjuško, kurš mums brauc līdzi un visu filmē. Vienmēr gatavs palīdzēt ir arī Ēriks Pīlādzis.
Kāda ir draugu, radinieku un skolotāju attieksme, ka nodarbojaties ar motokrosu?
– Tā ir pozitīva. Dažreiz rodas konflikti ar skolotājiem par neizpildītiem uzdevumiem, tomēr viņi priecājas par sasniegumiem.
Sacīkstes, treniņi prasa daudz laika. Vai tā atliek arī kam citam?
– Laiku atrast var visam, tomēr dažreiz ir tā, ka «jāskrūvē dzelži» un no kaut kā cita jāatsakās.
Sacensībās daudz atkarīgs no līdzbraucēja. Otomār, vai Gastons ir labs kantētājs?
– Viņš ir labs. Pirmkārt, tāpēc, ka fiziski spēcīgs, otrkārt, labi pilda savu pienākumu, treškārt, Gastons arī mani pamāca. Rezultāti to apstiprina, esam «Brothers Sidecar team» (brāļu blakusvāģu komanda).
Ko vēlētos sasniegt motokrosā?
– Vēlētos būt kā Serģis un Rasmanis, sasniegt viņu meistarību. Tam nepieciešams ilgs laiks un liela nauda. Tomēr ceram, ka sapnis piepildīsies.
