Inese Ceplīte Rundāles novadā atzīmējusi 60. dzimšanas dienu
Jubilāre dzīvo un saimnieko «Līdakās» – sava vectēva zemē Rundāles novadā, bet pirmo pusi dzīves bijusi baušķeniece. Dzimusi un uzaugusi mājās «Paģi» tagadējā Mēmeles ielā kopā ar dvīņubrāli Hubertu un vecāko māsu Valdu.
Pieprasīta profesija
Pēc Bauskas 1. vidusskolas 8. klases beigšanas izlēma kļūt par šuvēju, tā tolaik bija pieprasīta profesija. Naukšēnu 23. profesionālā vidusskola skaitījās labākā no mācību iestādēm, kas sagatavoja šuvējas, un Inese tieši šo skolu izvēlējās profesijas apguvei. Ar Naukšēniem jubilārei saistās patīkamas atmiņas, skola atradās ļoti skaistā vietā bijušās muižas kungu namā ar parku līdzās. Tur arī iegūts daudz draugu, veidojušas meiteņu albumus, ar kursabiedri Dzintru arī vēl tagad ir labākās draudzenes. Skola atradās gana tālu no Bauskas, arī sestdienās bija mācību stundas, tāpēc ļoti reti varējusi atbraukt uz mājām. «Biju tāda sīka augumā, no mammas svārkiem tikko izrāvusies meitene, ļoti izjutu ģimenes trūkumu,» atklāj Inese. Bieži nedēļas nogalēs viesojusies draudzenes Dzintras ģimenē Cēsīs.
Izrādījies, ka profesijas izvēlē nebija kļūdījusies, šuvējas darbs patika un padevās. Pēc skolas beigšanas 1979. gadā Inese sāka strādāt Bauskas sadzīves pakalpojumu kombinātā par šuvēju un piegriezēju, bijusi arī modelētāja. «Pēc šūšanas pakalpojumiem bija liels pieprasījums, šuvējas toreiz varēja justies īpaši svarīgas personas. Vajadzēja šūdināt tērpus arī tuvajiem un draugiem, darba bija daudz, šūšana paņēma daudz laika un darba,» atceras jubilāre. Līdz ar pārmaiņu laikiem 90. gadu sākumā, vēl nosvinot 30. dzimšanas dienu kopā ar pirmās darbavietas kolēģiem, sākās lielās pārmaiņas Ineses Ceplītes dzīvē un nodarbēs.
No šuvējas – par zemnieci
Kad bija atgūts vectēva īpašums «Līdakas» Rundāles novadā, kopā ar vīru Uldi nolēmuši savu dzīvi turpmāk būvēt tur, veidojot zemnieku saimniecību, strādāt un dzīvot laukos. Uldis sacījis: «Mēģināsim, darīsim – tad izdosies». Kad jaukuši veco māju, par simbolisku zīmi, ka jāatgriežas uz senču zemes, kļuvis loga spraugā atrastais vectēva laulības gredzens. Ģimenē bijis zināms stāsts, ka, atstājot māju pirms aizvešanas uz Sibīriju, vectēvs to ieslēpis mājā. Gredzens Inesei bijis kā talismans jaunajai dzīvei «Līdakās», kur nu jau aizritējuši mūža 32 gadi. «Ir tik daudz lauku māju, kurām nav turpinājuma, par tām liecina vien vientuļš liels koks lauka vidū. Mēs izlēmām, ka jāveido sava dzīvesvieta uz vectēva zemes,» stāstīja Inese. Zīmīgi – līdz ar ģimenes atnākšanu dzīvot uz «Līdakām», tur uz dzīvi apmeties arī kāds stārķu pāris.
Jubilāre atklāja, ka «Līdaku» saimniecība izgājusi visus atjaunotās Latvijas zemniecības ceļa līkločus un krustojumus, izmēģinājuši roku teju visos lauksaimniecības ražošanas veidos. Sākumā – ar cūku audzēšanu, bet, kad tas vairs nebija rentabli, ķērušies pie piena lopkopības. Ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu uzbūvējuši fermu – turējuši 60 slaucamas govis. «Kad mūsu saražotā piena arī vairs nevajadzēja, pārdevām govis uz Poliju,» stāstīja zemniece. Vēl pēc tam pāris gadu nodarbojušies ar gaļas liellopu audzēšanu, bet arī tam pielikuši punktu 2017. gadā. Inese atklāja, ka iesākumā apsaimniekojuši deviņus hektārus zemes, bet tagad audzē lauksaimniecības kultūras 450 ha platībā.
Ir dzīvei pateicīga
Stāstot par savu dzīvi, ar nepārprotamu gaišumu Inese atceras un izceļ vīra Ulda lielo lomu tajā – gan saimniekošanā, gan ģimenes dzīvē. Viņam bijis komersanta talants, blakus ražošanai saimniecībā nodarbojies ar lauksaimniecības tehnikas pārdošanu. Bet jubilāres ziņā saimniecībā – plānošana, atskaites un projekti. Inese ir dzīvei pateicīga, ka, ejot cauri lielām grūtībām pirmajās desmitgadēs, ir izdevies saimniecību nostādīt labā un plaukstošā stāvoklī, tagad var plūkt darba augļus.
Zemnieku ģimenē uzauguši divi dēli – Edmunds un Armīns, viņiem tagad katram pa divām atvasēm. Inese ir vecmāmiņa Henrijam, Sofijai, Amēlijai un Anrijam. «Viena dzīvoju lielajā mājā, bet brīvdienās tā ir pilna un dimd. Esmu gandarīta, ka dēli ir tepat blakus un ar atbildību uzņemas vecāku dibināto un attīstīto biznesu. Ļoti gribētos, lai viss turpinās. Priecājos arī par to, ka pieklājības tikumu, ko saņēmu no savas mātes, man izdevies nodot arī saviem dēliem,» pauž jubilāre.
Sveicieni no debesīm
Inese stāstīja, ka viņas dzīvē svarīga vieta ir draugiem un sabiedrībai. «Līdakās» draugi un radi vienmēr ir gaidīti. «Man ļoti patīk uzņemt viesus!» atklāj Inese. Arī Uldis bijis ļoti atvērts un draudzīgs, tāpēc viņu draugu loks veidojies itin kupls. Ar to saistītas neskaitāmas priecīgas tikšanās reizes, ballītes un ceļojumi. Daudz no tā ierakstīts, tagad var kavēties skaistās atmiņās. Kopā ar Uldi daudz ceļojuši, piepildījuši vīra sapni – aizlidot uz ASV.
Šajā jubilejas reizē, kad pandēmijas dēļ nevarēja sarīkot svinības kuplā draugu un radu pulkā, Inese piedzīvojusi krāšņus un pārsteidzošus attālinātus suminājumus – kurjeru piegādātu iespaidīgu ziedu pušķu veidā un pat sveicienus no debesīm. Dzimšanas dienā virs mājas reizes piecas riņķojusi lidmašīna ar vēstījumu garā astē – «Sirsnīgs sveiciens dzimšanas dienā!». Tas bijis ļoti aizkustinoši.
Saista dārzs un dzimtas vēsture
Jubilāre atklāja, ka šūt tagad vairs nepatīk, bet viņa labprāt ar prieku un aizrautību strādā dārzā, interesē ieaudzēt jaunus augus – kokus un puķes. Kopā ar bērniem iestādīta bērzu birzīte, pašu dēstītās egles paaugušās un tagad pasargā māju no vēja. Pērnajā rudenī iestādīta papildu egļu aleja aizvējam. Inesei netrūkst pacietības, augus pārceļot no vienas vietas dārzā uz citu, kamēr atrod tiem īsto. Ļoti patīk puķes, bet visvairāk – hortenzijas un lilijas. Lilijas prasa visvairāk uzmanības, pacietību un mīlestību. Viņa atceras, ka mammai visvairāk patikušas karaliskās lilijas. Pavasarī «Līdakās» bagātīgi uzzied tulpes un narcises.
Jubilāre sacīja, ka arī tagad, kad ir ziema un kad sabiedrībā kūsā pandēmijas trauksme, savās lauku mājās jūtas mierīgi un bez lieka stresa.
Inesei īpaši interesē dzimtas vēsture, aizsākusi pētīt dzimtas koku, kas tapis ar radinieka Ilmāra palīdzību. 2016. gadā sarīkots Ceplīšu dzimtas saiets, kad «Līdakās» kopā pulcējās ap 50 cilvēku, tas izvērties par ļoti jauku pasākumu. «Esmu lepna par saviem senčiem, vectēva trīs brāļi bija Latvijas armijas pulkveži,» pauž jubilāre. Inesei ir iecere izveidot arī pārējos trīs kokus, no kuriem nākuši vecvecāki. Ir pierakstījusi daudz atmiņu no mammas stāstītā par radiniekiem, taču atzīst, ka vajadzēja daudz vairāk izzināt, tagad tas ļoti interesētu.
Lepojas ar savu novadu
Inese Ceplīte ir priecīga, ka var dzīvot Rundāles novadā. Viņa pauda: «Novads ļoti attīstījies – sakopta vide, arīdzan ārpus centra, beidzot ir ceļš uz Sviteni. Tiek organizēti saturīgi un saistoši pasākumi iedzīvotājiem – novada svētki un sporta spēles, kuros nereti dalību ņēmusi arī «Līdaku» komanda. Bērniem par lielu prieku esam guvuši arī godalgas.»
Bet, ja Inesei būtu iespēja izmainīt pasaules kārtību, viņa vēlētos – lai politika nedzīvotu vienos melos, kā arī lai cilvēce ātrāk saprastu patiesos vides piesārņojuma draudus pasaulē, kurā turpinās dzīvot mūsu bērni.
«Esmu optimiste, nevajag dzīvot ar sliktām domām, neļaut sevi ietekmēt ar negatīvo, mazāk uzturēties sociālo tīklu negācijās,» pauž Inese. Uzskata, ka arī valdības nemitīgā kritizēšana sociālajos tīklos tikai nomāc pašus iesaistītos, viņa cenšas no tā norobežoties. «Ar smaidu uz lūpām, un viss būs labi,» teic jubilāre.
