Izmantoju izdevību piedalīties «Gaismas pils», jaunās Nacionālās bibliotēkas, Novadu dienā, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu. Esmu dzirdējusi dažādus viedokļus par jauno «Gaismas pili» – drūma, pelēka, dārgi maksā… Taču es priecājos par to, ka beidzot mums ir lielā «Gaismas pils», kur kā saules stariņi satek gaišums no mazajām lauku «gaismas pilīm».
Tā ir garīguma un kultūras celtne, kur cilvēkiem iepazīt un redzēt savu mantojumu, piemēram, seno grāmatu izstādi pirmajā stāvā, kur satecējuši gadsimti. Zinot, kādos apstākļos cilvēki strādā un kādos apstākļos glabājas kultūras bagātības, esmu gandarīta, ka beidzot ir uzcelta moderna ēka, kur tās likt un neuztraukties par pazušanu.
«Gaismas pils» ir iespēja nedēļas nogali nepavadīt lielveikalā, kas pēdējos gados kļuvusi teju par normālu izklaidi. Katrai ģimenei bērni jāaizved ekskursijā uz «Gaismas pili», lai jaunā paaudze redzētu modernās tehnoloģijas, tās atmosfēru un iespējas.
Reiz, kas braucu uz Rīgu bibliotēkas celtniecības laikā, pirmajā acu uzmetienā apmulsu un rādīju ceļabiedrei – paskaties, kāds te kuģis Daugavā iebraucis! Tā man līdz šim brīdim jaunā ēka liekas kā cerību bura jūrā, kā kuģis ar zinībām, uz kura katrs var atrast savu dārgumu.
Kādudien, apdarījusi visus darbus, aizbraukšu uz «Gaismas pili», lēnām izstaigāšu bibliotēku, no skatu tornīša un lasītavā pa logu baudīšu Rīgas ainavu, kas te pieejama visiem, ne tikai kādam bagātniekam greznā viesnīcā. Telpas skaistas, modernas, gaišas, ērtas, skaņas izolācija pārsteidzoša – Novadu dienā katrā stāvā muzicēja savs ansamblis un koris, bet citos stāvos tas nevienam netraucēja. Saviļņojošākā bija novadu sadziedāšanās – katrā stāvā dziedāja savs novads – Vid-zeme, Zemgale, Latgale, Sēlija, Kurzeme – skaņas atbalsojās līdz augšai un uz leju, un pa muguru skrēja skudriņas. «Gaismas pils» ir mums visiem.