Pirms dažām dienām noslēdzās Paraolimpiskās spēles Brazīlijā. Latvijas sportisti tajās guva fantastiskus rezultātus, izcīnot divas zelta un tikpat bronzas medaļu. Mūsu paraolimpiešu sniegums bija krietni labāks par olimpiešu devumu. Šoreiz ne par rezultātiem ir stāsts, bet gan veidu, kā pie tiem nonākt.
Ikviena Paraolimpisko spēļu dalībnieka dzīvesstāsts slēpj ciešanas un traģēdiju, bet tikai gribasspēks šiem, kā man patīk viņus saukt, pārcilvēkiem ir ļāvis celties un iesaistīties sportā.
Par varoņiem var nosaukt ikvienu no šiem sportistiem. Loku šāvēji lidina bultas desmitniekos, izmantojot tikai kājas, savukārt galda tenisisti ar raketi mutē būtu nopietns pretinieks nevienam vien pasaules mēroga standarta spēlētājam. Mani visvairāk fascinēja neredzīgo futbols. Vīri apvada cits citu un pārspēj redzēt spējīgu vārtsargu ar fantastiski precīziem sitieniem vārtu stūrī. Šādus neskaitāmus piemērus var minēt par ikvienu Paraolimpisko spēļu dalībnieku.
Ir ļoti atbalstāmi, ka Paraolimpiskās spēles šogad tika translētas mūsu televīzijā. Daudzi, kuriem ikdienā trūkst motivācijas un iedvesmas saņemties lielākiem mērķiem, pārtraukt gausties par savu grūto dzīvi, skatoties šīs reportāžas, var pārvērtēt sevi un savu attieksmi.
Vai tiešām kādam, kam darbojas kājas un rokas, ir pietiekami daudz iemeslu atlikt notievēšanu vai došanos uz svaru zāli, iziet ārā paskriet vai panūjot kaut pusstundu stadionā vai sākt nodarboties ar kādu sporta veidu tā vietā, lai kārtējo reizi gaustos par sāpošu muguru ilgstošas dīvānā zvilnēšanas vai slinkuma dēļ!
No paraolimpiešiem ir, ko mācīties, viņus uz priekšu dzen gribasspēks un ticība sev. Manuprāt, tā arī ir panākuma atslēga.
