Sēru karogi noņemti, laika jūrā nogrimis sešdesmit astotais Latvijai traģiskais 25. marts, bet domas vēl kavējas pie tā.
Pēcpusdiena 24. martā. Pilsrundāles vidusskolas lielajā zālē pulcējas audzēkņi. Krēsla, klusināta mūzika. Virs skatuves liels ekrāns. Skolas vadības ielūgti, esam ieradušies deviņi vīri un sievas, kuri pirms 68 gadiem kā bērni aizrauti svešumā, iznīcībai nolemti.
Prieks par mākslinieciski noformētajiem ielūgumiem ar latvju rakstu stiprajām zīmēm, kas liecina par skolā uzturēto patriotisko garu un mūsu tautas nacionālās pašapziņas augšāmcelšanos, kas pašlaik tik ļoti vajadzīga, jo īpaši pasaules notikumu kontekstā.
Pēc ievadrunas sākas jauniešu mākslinieciskais priekšnesums. Zāles priekšā nāk grupiņa pēc grupiņas ar šai dienai piemērotas dzejas un prozas lasījumu. Uz ekrāna ik pēc brīža mainās attēli, raksturojot to laiku sasaucē ar šodienu. Meitenītes priekšnesumā aizkustinošā tautasdziesma «Tek saulīte tecēdama». Acīs mums asaras. Pavīd to Sibīrijas bāreņu tēli, kuru mammas iegūla uz mūžu taigas velēnās.
Nobeigumā skan nekad nedzirdēta brīnišķīga, dvēseli pacilājoša dziesma. Nāk divi jaunieši ar rudzu maizes gabaliņiem pilniem šķīvjiem un sniedz visiem kā simbolu ar atgādinājumu par maizes cenu, kas Sibīrijā bija dzīvības vērta.
Svinīgā daļa beigusies. Ejam pie pieminekļa, pastāvam brīdi, paklusējam, noliekam ziedus tiem, kurus atrāva no Dzimtenes, tiem, kas pazuda ziemeļu naktī zilā. Piemineklī – lielā Latvijas laukakmenī – iekalti vārdi: «No padomju okupācijas varas cietušajiem». Ļoti pareizi. Arī palikušajiem lauku ļaudīm, kolhozniekiem, dzīve smagi vilkās, kad par nostrādāto gadu kolhoza klētī nopelnīto iesvēra divos maišeļos – vienā cukurs, otrā graudi. Tos pār plecu pārmetis, kolhoznieks slāja mājup.
Paldies Pilsrundāles vidusskolas vadībai par mūsu uzaicināšanu. Sarīkojuma mākslinieciskās daļas veidotājai un visiem izpildītājiem, arī par to mazo maizes gabaliņu paldies! Paldies Rundāles novada kultūras darbiniecēm Sandrai un Gunai.
