Šujmašīna, overloks, plītiņa «karstajiem» darbiem, kilogramiem diegu, pērlīšu, audumu, ādas un mežģīņu gabali, manekens un lampa, apkārti ar pērļu rotām un auskariem, – viss gaumīgs un krāšņs. Iecavniece Ginta Zaumane, izmēģinājusi darba ņēmējas ikdienu kā pašvaldības jaunatnes lietu speciāliste, atgriezusies pie vaļasprieka – pērļu rotu veidošanas, pārvēršot to patstāvīgā uzņēmējdarbībā.
Vai darbnīca, kam atvēlēta visa istaba, ir tava īstā vieta?
– Jā, tur es jūtos vislabāk. Algots darbs ar pienākumiem, grafiku, atskaitīšanos ir aiz muguras, esmu atpakaļ pie tā, kas no trīs gadu vecuma ir mana aizraušanās. Pie pērļu rotām atgriezos, pateicoties mazākajai meitai. Man ir iespēja dzīvot mājās un darīt to, ko patiesi gribu.
Man ir nozīmīgi gan tas, ka radu ko skaistu, gan iespēja nodrošināt savu eksistenci. Galvenais nav peļņa, bet iespēja radīt kaut ko, kas man pašai patīk un dara prieku citiem, lai citi labo enerģiju, ko ieguldu savā darbā, saņemtu un justos labi. Nopelnīt vajag, jo katrs materiāls maksā. Man ir ļoti daudz enerģijas, es nevaru nosēdēt mierā ne mirkli. Pat vakarā vēlu pie televizora man būs rokā šujamais. Lai atrautu no darīšanas, man jāaizbrauc prom no mājas, bet arī tad es pamanos – ekskursijā man ir līdzi tamboradata. Man ir «lomkas» (abstinence – red.), ja nevaru kaut ko darīt ar pirkstiem.
Kad atstāji jaunatnes speciālistes amatu pašvaldībā, kāda deputāte domes sēdē atzina – Ginta parādīja, kā jāstrādā, un aizgāja. Kā tu to uztver?
– Pozitīvi. Tātad es parādīju, kā vajag, un to ir pamanījuši. Tas nenozīmē, ka nākamajam speciālistam jādara viss tieši tāpat, bet virziens ir iezīmēts. Ja pirms tam kādam likās, ka šāds amats nav vajadzīgs, tas parādīja – vajag gan! Ar jauniešiem jādarbojas, un Iecavā ir ļoti daudz foršu jauniešu. Ja arī kādam kāja paslīdējusi pa labi vai kreisi, viņu var dabūt atpakaļ uz ceļa.
Te arī agrāk nebija tukša vieta – aktīvi strādāja Iecavas jauniešu padome (IJP). Tagad ir jaunieši, ko pulcē pašvaldība, un divas grupas, ko brīvprātīgi konsultē tu. Vai tas nav par daudz «saskaldīti»?
– Labi, ka grupas ir vairākas. Arī pieaugušie apvienojas pēc interesēm – ir adītāji, motobraucēji utt. Katra grupa rāda, kā jaunieši atrod kopīgu valodu un intereses. Ir pasākumi, kas apvieno, piemēram, IJP labdarības sarīkojums. Tur daudz strādāja neformālās grupas GTA jaunieši, no kuriem daži ir IJP biedri. Arī tie, kas nav biedri, ir gatavi iet un darīt, mācīties un papildināt pieredzi, gūt gandarījumu un labas emocijas, attīstīt sevi, komunicēt ar citiem. Daudzās grupas un biedrības nav konkurentes, bet sadarbības partneres.
Vai jaunieši neprasa – kas man par to būs?
– Nē, to var nosaukt par brīvprātīgo darbu. Jaunieši saprot, ka ne vienmēr var saņemt algu naudā. Svarīgas ir neformālās izglītības prasmes, ko iegūst projektos un pasākumos. Mēs ļoti daudz ar jauniešiem runājam par to, ka viņiem jāpaspēj iegūt vairāk pieredzes, lai darba devējam būtu, par ko maksāt, kad pienāks patstāvīgas dzīves laiks. Ceru, ka ar laiku varēsim brīvprātīgā darba pieredzi fiksēt. Tad jaunietis vairs nebūs «zaļais gurķis», bet varēs pierādīt, ko ieguvis, aktīvi darbojoties no 13, 14, 16 gadu vecuma. Tiesa, jauniešiem patīk «bonusi» (papildu ieguvumi – red.), bet tos nevajag naudā. Viņi augstu vērtē tikšanos ar interesantiem cilvēkiem, saskarsmi ar citiem jauniešiem, kopīgu ballīti pēc labi padarīta darba.
Kāpēc turpini vadīt jauniešu grupas, ja tev par to neviens nemaksā?
– Man patīk. Tas ir mans «bonuss» – komunikācija ar jauniešiem. Daļa GTA grupas ir cilvēki, kas atnāca pie manis, kad vēl strādāju domē. Viņi ir tik forši, ka man bija žēl no viņiem šķirties. Daudz jautājumu labāk likās izrunāt kopīgi. Tā turpinās tikšanās, sarunas, ideju piepildīšana. Tagad piedalāmies starptautiskā demokrātijas projektā, nule četri jaunieši atgriezās no tikšanās Rumānijā – tik iedvesmoti, atraisīti, pilni jaunu domu! Grupā esam 10 – 20 cilvēku, dažs nāk klāt, cits aiziet. Kamēr jauniešiem būs interesanti, grupa darbosies. Tā var kļūt par biedrību vai beigt pastāvēt, bet tas ir dabisks process. Viss būs atkarīgs no pašiem.
No kurienes tu ņem enerģiju visam, ko dari?
– Man ir mūžīgās enerģijas jeb «Zaumaņu gēns»! (smejas) Zaumaņi ir stipra un liela Iecavas dzimta, vairs nevar saskaitīt. Zaumaņi ir kustīgi – gan lielie, gan mazie. Tādi bija arī mans vectēvs un vecmamma. Es varu sēdēt pie pērlītēm, bet jutīšos slikti, ja ilgi nebūs pasākuma, ko novadīt ar vērienu, vai tikšanās ar jauniešiem, lai «bīdītu» kādu ideju vai projektu ar citu biedrību. Man vajag iziet sabiedrībā. «Zaumaņu gēns» pozitīvi ietekmē manas meitas – organizatora spējas ir abām, un pašu ziņā ir izvēle, kā to izmantot. No vecmāmiņām man ir «radošais gēns» – mākslu savulaik neaizgāju studēt tāpēc, ka apmaldījos Lietišķās mākslas vidusskolā Rīgā un nobijos.
Kā tavs hobijs – pērļu rotu darināšana – kļuva par uzņēmējdarbību?
– Pašlaik oficiāli esmu bezdarbniece, bet ceļā uz jaunu uzņēmējdarbības formu. Pirms pāris mēnešiem biju pašnodarbinātā, bet sapratu, ka jāiet tālāk. Top biznesa plāns. Zinu, ko gribu darīt, bet jāsaprot – kā, kādi līdzekļi vajadzīgi, kādus cilvēkus piesaistīšu. Man ir partnere, aprīļa beigās piedalīsimies jauno uzņēmēju izstādē Jelgavā. Projekts saistīts ar radošumu, jo Iecavā ir ļoti daudz radošu cilvēku, un tos vajag saturēt kopā.
Pirms darba Iecavas pašvaldībā tev bija Rīgas periods…
– Pirmais bija Bauskas periods, pēc kura nācās meklēt darbu Rīgā. Kļuvu par dzīvības apdrošināšanas aģenti, kaut neko par to nezināju. Izturēju lielu konkursu, atjautīgi atbildot uz jautājumiem par dažādu situāciju risināšanu. Darbs bija ar telefonu un datoru, no pēdējā es tolaik sajēdzu mīnus divi desmit ballu sistēmā. (smejas) Taču visu var ātri izmācīties. Pēc pusgada jau biju mārketinga asistente, un divos gados mani par īstu speciālisti izaudzināja izcila nodaļas vadītāja. Pēc tam nonācu pilna servisa mārketinga kompānijā, kur saņēmu klientus ar grūtu komunikāciju. Man nelikās sarežģīti, ar katru var atrast kopīgu valodu. Nostrādāju vairākus gadus par projektu vadītāju, noslēdzot pieredzi ar lieliem uzņēmumiem. Daudz iemācījos no firmas vadītājiem, iepazinu, kas ir sabiedriskās attiecības, kā top kampaņa, videoklips vai buklets no idejas līdz rezultātam. Iemācījos «iepārdot» savu ideju citiem cilvēkiem. Es protu pārliecināt un aizraut, ja ideju pati esmu pieņēmusi, apaudzējusi, «sashēmojusi». Katrs sarunbiedrs iedod ko jaunu, ļauj izdarīt vairāk un labāk, ja strādā kopā. Daudziem Iecavā varu pieiet, uzsist uz pleca un teikt – klau, palīdzi man darīt! Vai – es palīdzēšu tev! Ja esi atvērts pret citiem, cilvēki ir atvērti pret tevi.
Kāpēc aizgāji no mārketinga?
– Pēc tam, kad jaunākā meita izauga līdz bērnudārzam, atgriezos aģentūrā uz trim nedēļām. Pārbaudīju, ko nozīmē agri no rīta braukt uz Rīgu un vēlu vakarā atgriezties. Svarīgāks bija bērns un ģimene, un man vairs nederēja darbs Rīgā, kad kampaņas laikā nespēj domāt ne par ko citu. Aģentūras laiks man bija beidzies. Esmu egoiste kā visi cilvēki. Tikai tad, kad esi pozitīvi piepildījis sevi, vari uzlādēt citus.
Vai esi domājusi par politiķes karjeru?
– Mani ir aicinājuši, bet pašlaik vēl nē. Nesaku – nekad. Varbūt kādreiz. Jāsagaida īstā domubiedru grupa. Tāpēc nekandidēju Iecavas pašvaldības sabiedrisko attiecību amatam, jo tas prasa ļoti lielu atbildību un ir ar politisku ievirzi. Varbūt es varētu daudz dot sabiedrībai un pašvaldībai, taču arī tagad to daru, tikai citādi – caur nevalstisko sektoru, ar brīvām idejām. Labu var darīt dažādi. Kaut arī par to nesaņemu algu, man ir liels gandarījums. Arī uzņēmējdarbībā tagad modē sociālā atbildība – nopelnīt maizīti un dot labumu sabiedrībai, nevis grābt naudu, neskatoties ne uz ko. Lielie biznesmeņi varbūt par to smiesies, bet man tas liekas forši.
Kas ir tavs nepiepildītais sapnis?
– Tas ir bijis mans dzīves mērķis jau gadus desmit, un es uz to joprojām eju – man būs savs kultūras nams. Taču tas nav ierastajā izpratnē. Mans kultūras nams būs vieta, telpa, studija, kurā notiek radošas lietas dažādos veidos un tehnikās, kur neesmu viena, bet ar domubiedriem. Es gribu uzcelt māju un garāžu pārveidot par studiju. Man trūkst tikai dažu latu, nē – eiro! (smejas) Taču tas notiks – tiklīdz pametu domu gaisā, tā īstenojas. Līdzko salikšu visas pērles plauktiņos, būs gatavs!
Ginta Zaumane
Dzimusi 1973. gadā.
Izglītība: 1994. gadā beigusi Bauskas 1. vidusskolu; 2001. gadā absolvējusi Latvijas Universitāti ar kultūras vēstures un mājturības pedagoģes kvalifikāciju.
Profesionālā darbība:
no 1995. līdz 2000. gadam strādājusi Bauskas bērnudārzā «Pienenīte», sākot ar auklīti un beidzot ar metodiķi;
2000. gadā dekoratore firmā «Bauskas tirgotājs»;
no 2001. līdz 2009. gadam reklāmas un mārketinga speciāliste apdrošināšanas kompānijā un sabiedrisko attiecību aģentūrā Rīgā;
2012. – 2013. gadā jaunatnes lietu speciāliste Iecavas novada domē.
Vaļasprieks: jauniešu nevalstisko grupu konsultēšana.
Ģimene: dzīvesbiedrs un divas meitas.
