Daudz ir runāts par vēstures mācīšanu, par to, kā jaunajā paaudzē modināt patriotismu. Viena īpaša stunda, manuprāt, varētu būt atceres vakars, kas ik gadu 5. jan-vārī notiek Ložmetējkalnā Jelgavas novada Valgundes pagastā.Kas deva spēkuTikko apritēja 96. gadadiena kopš latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujām Pirmajā pasaules karā. Kādreizējā cīņu vietā Ložmetējkalnā pulcējās ap trīssimt cilvēku, lielākoties Jelgavas un Jelgavas novada iedzīvotāji, arī daži baušķenieki. Tā sagadījies, ka šajā piemiņas vietā biju pirmo reizi. Iespējams, pat labi, jo asociācijas, kas raisījās ziemas vakarā, kuru izgaismoja daudzās sveču liesmiņas un ugunskuri, dzīvīgāk ļāva iztēloties, kā varēja būt tajās tālajās dienās.25 līdz 30 grādu bargs sals nekavēja latviešu strēlniekiem izvērsties kaujai. Ne ar pirmo triecienu izdevās pārraut ienaidnieka aizsardzību. Latvijas Armijas militārpersonu sacītais uzbūra tā laika ainas un noskaņojumu. Kas deva spēku kaujiniekiem, pavisam jauniem vīriem un puišiem? Atbildes ir vairākas. Visupirms – ticība. Ticība pat neiespējamajam, ļoti, ļoti stipra. Vēl – apziņa, ka cīņa ir par Latviju, tēvu zemi vienīgo. Arī gara spēks, kas spēj izšķirt vairāk par visu citu.Vienīgais BaltijāNav vairs dzīvu to kauju dalībnieku, viņus gan atrodam ģimeņu albumos, varam redzēt Ziemassvētku kauju muzejā «Mangaļu» mājās, kur apskatāma izstāde «Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kaujas» un cīņu vietu makets. Šo māju tuvumā atradās Pirmā pasaules kara frontes līnija un notika leģendārās Ziemassvētku kaujas. Muzeja teritorijā var redzēt autentiskā vietā rekonstruētu vācu armijas nocietinājumu pirmo līniju, tā saucamo «vācu valni», kas ir vienīgais šāds objekts Baltijā.Ložmetējkalns atrodas netālu no muzeja, tas ir izveidojies par latviešu strēlnieku varonības un piemiņas simbolu. Šeit uzstādīts 27 metrus augsts skatu tornis, no kura paveras panorāmas skats uz Ziemassvētku kauju vietām. To plašo teritoriju uztur kārtībā akciju sabiedrība «Latvijas Valsts meži».Pavadīs mazdēlsKlātesot atceres brīdī, kad skan Aleksandra Čaka dzeja, kad goda-sardzē pie ugunskura ir jaunsargi un skauti, līdzās viņiem Latvijas Armijas karavīri un pāri priežu galotnēm aizbalsojas dziesmas, stāstījums par Ziemassvētku kauju epizodēm, dziļi jūti savas zemes vēstures pulsējumu. Tālu un nozīmīgu. Šķiet, nekad tā nebūs Latvijas vēstures mācību stundā, klasē sēžot solā un klausoties skolotājā. Šī gada janvāra niecīgais sals ļāva iztēloties, kā bija toreiz, kad viss stinga no bargā aukstuma. Atceres vakarā ir ierasts, ka pēc piemiņas brīža tie, kuri vēlas, kavējas pie atmiņu ugunskuriem. Armijas pārvietojamā virtuvē ir izvārīta karsta biezputra, smaržo sautēti kāposti, kurus pagatavojuši valgundieši. Skan dziesmas, kuras izpilda koristi, kuri 5. janvārī bez īpaša aicinājuma ierodas Ložmetējkalnā.Dzejas rindā par vēju, kas iesēja priedes sēklu, no kuras izauga koks kā piemineklis, saklausīju kādu līdzību. Nepietiek šodien tikai ar vēju, jāprot sēt un diedzēt citādākas sēklas. Tādas, kas paver sapratni. Tad vairāk būs tik brīnišķīgu dāvanu, kādu pagājušajos Ziemassvētkos saņēma kādi cienījami baušķenieki. Tas bija glīti noformēts ielūgums uz teātra izrādi «Leģionāri» ar piebildi – vecvecākus pavadīs mazdēls. Puikam ir piecpadsmit gadu un, par laimi, sapratne.
