Ceļosim! Vējš un aukstums Parīzē bojā vienīgi laiku, nevis dzīvi*
Francijas galvaspilsētu Parīzi līdz pat šī gada februārim nebiju apmeklējusi, attieksme pret šo pilsētu visu laiku bijusi dīvaini divējāda. No grāmatām esmu iztēlojusies Monmartru, Elizejas laukus, Parīzes Dievmātes katedrāli, pat Perlašēzas kapsētu, jo tur apbedīti tik daudzi manis apbrīnoti rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, turklāt kapiņu virsbūvju arhitektūra vien iespaidīga… Un tad vēl kafejnīcas, kurās iedzēruši Pikaso, Tulūzs Lotreks, Skots Ficdžeralds, Hemingvejs…
Un otra attieksmes dīvainā puse – neraugoties pat uz visu jauko lasīto, mani nevilka uz Parīzi, šķita, ka tur ļaužu vairāk nekā Sahārā smilšu, nejutīšos omulīgi, neklātienes jūsma neatbildīs realitātei, būs vilšanās, nemācēšu sazināties, jo franči taču angliski nerunājot un vispār esot iedomīgi.
Sarkanvīnam priekšroka
Pieteicos braucienam uz Parīzi «Traviatas» un operdīvas Annas Ņetrebko dēļ… Kā jau esmu avīzē rakstījusi, Anna bija saslimusi, galveno lomu dziedāja mūsējā – Marina Rebeka. Un vilšanās nebija. Ne operā, ne Marinā, ne Parīzē.
Grupas ceļojuma organizatore bija parūpējusies, lai viesnīca atrastos labā vietā – pie Bastīlijas laukuma, kas nozīmē – arī pie Bastīlijas opernama. Varēja ērti nokļūt, kur vien vajadzēja. Bet trijās uzturēšanās dienās mums pārāk daudz gan nevajadzēja – Orsē muzeju, Luī Vitona fonda laikmetīgās mākslas izstāžu namu Boloņas mežos, Parīzes Dievmātes katedrāli un Latīņu kvartālu – vecpilsētu, Mulenrūžu un Monmartru, kā arī opernamu un, protams, Eifeļa torni, kafejnīcas, bulanžērijas (lasīju, ka pilsētā esot vairāk nekā 2000 kafejnīcu).
Par franču īpašo pieeju gastronomijai gidi var daudz stāstīt. Piemēram, par kādu amerikāņu ģimeni, kam Parīzē lūdza atstāt restorānu, jo viņi bija pasūtījuši kokakolu pie pīles sautējuma. Stāsts, iespējams, sacerēts pašiem frančiem par prieku, tomēr jaukāk jutīsimies, ja ievērosim – Parīzē alus ir pieņemams, taču sarkanvīnam vienmēr priekšroka, bet kolu labāk nepieminēt. Mana draudzene allaž izvēlējās alu, es dzēru vīnu, un viesmīļiem mēs patikām. Kafija maksā ap trim eiro, ja sēdi pie galdiņa. Bet, kā gide ieteica, – var ietaupīt pusi eiro, ja dzērienu, arī vīnu, ņem pie letes.
Stereotipi zūd
Ceļojums mums bija ziemas un vēl nedēļas nogalē Parīzē, iespējams, tālab nebija milzu drūzmas, kādu biju iztēlojusies šīs pilsētas ielās, muzejos, metro. Visur brīvi, jauki, omulīgi. Tie parīzieši, kuriem prasīju ceļu, man atbildēja labā angļu valodā, bez iedomības. Stereotipus iespējams lauzt laikam tikai ar personīgo pieredzi.
Viena no apskates vietām Parīzē, protams, ir Eifeļa tornis. Pēc gides teiktā, to gadā apmeklē septiņi miljoni cilvēku. Tornis, kas tika pabeigts 1889. gadā Gustava Eifeļa virsvadībā, sākotnēji tika būvēts kā ieejas arka Pasaules izstādē. Bija paredzēts, ka tornis tiks lietots vien 20 gadus, tomēr valdība izlēma to nenojaukt. Celšanas laikā tas tika uzskatīts par neglītu, pret to skaļi iebilda arī pazīstamais rakstnieks Gijs de Mopasāns, viņš regulāri pusdienoja torņa restorānā, jo tā bijusi vienīgā vieta, kur rakstnieks neesot varējis pašu torni redzēt. Skatu laukumā, no kura torni vērojām, suvenīru – mazu «Eifelīšu» – pārdevēju vējainajā dienā bija gandrīz vairāk nekā tūristu.
Eifelis – kā ažūrā zeķītē ieauta dāmu kājiņa – īpaši zeltaini skaisti izgaismots vakaros un naktsstundās. Dienā pelēks, vispār Parīzē bija auksti, vējaini un pelēki. Krāsainību nemanīju, toties ēku ažūrie metālkaluma balkoniņi pilsētas centrā, zeltaini «tamborētais» Eifelis un plašās ielas, alejas un laukumi piešķir Parīzei vien raksturīgu šarmu un eleganci.
Baltieši Orsē muzejā
Ja kāds, kam tīk baudīt kultūru, mākslu un franču virtuvi, sadomā aizbraukt uz Parīzi, tagad būtu īstais laiks. Ļaužu ielās, metro un muzejos droši vien būs daudz vairāk, taču būs arī ziedēšanas trakums, krāsainība, smaržas.
Turklāt Orsē muzejā («Musée d’Orsay») no 10. aprīļa līdz 15. jūlijam būs skatāma mums, latviešiem un baltiešiem, ļoti īpaša izstāde – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas simtgadei veltīta Baltijas mākslinieku darbu ekspozīcija «Simbolisms Baltijas valstu māk-slā». Varētu būt ļoti interesanti vērot izstādi un muzeja dažādo apmeklētāju reakciju, vērtējumu. Intervijā ar Orsē muzeja direktori Loransu Dekāru lasīju, ka šo muzeju Parīzē apmeklē ap trim miljoniem interesentu ik gadu. Baltiešu ekspozīcijai arī varētu būt iespaidīgs skatītāju skaits. Protams, tas nav vienīgais, kas tur jāredz, jo tieši šajā muzejā atrodas lielākā impresionisma un postimpresionisma mākslas kolekcija.
Lai arī pasaulē ir tik daudz vietu, kur nav būts, uz Parīzi gribētos braukt vēlreiz.
* Pārfrazēts E. Hemingveja teiciens.
