Īslīcietes Vilmas Čepukas nodzīvotais mūžs kļūs apaļš – svētdien, 10. jūnijā, viņai būs 80. jubileja.
Īslīcietes Vilmas Čepukas nodzīvotais mūžs kļūs apaļš – svētdien, 10. jūnijā, viņai būs 80. jubileja.
Diena baltajā kleitā
Sarunai jubilāre izvēlējās sev tīkamāko vietu – svaigā gaisā pie mājas. Patīkamā jūnija saule mudināja Vilmu atcerēties mūžā piedzīvoto. Ar plašo pasauli viņa pirmo reizi iepazinusies Panemunē, kur dzimusi. Lauku darbu slodze agri iepazīta. Vilma bijusi čakla palīdze vecākiem, apsaimniekojot 12 hektāru zemes.
Pārnākot no skolas, viņai paticis padraiskoties ar bērniem kaimiņu sētās. Draudzenēm Vilma atklājusi gudrībiņas no rokdarbu pasaules. Dažādus tamborējumu un adījumu rakstus savai vienīgajai meitai jau agri iemācījusi mamma. Vilma ar lielu pacietību to apguvusi, jo bijusi priecīga, ka drīz varēs valkāt pašadītu džemperi. Kopš jaunības gadiem Vilmai atmiņā palikuši spilgti brīži no iesvētību dienas. Viņai bijis 17 gadu. Tērpusies baltā, garā kleitā, kopā ar citiem iesvētāmajiem jauniešiem Vilma gājusi pie dievgalda Budbergas baznīcā. Pēc iesvētībām viņa jutusies gluži pieaugusi, kā jau cilvēks, kurš uzņēmies atbildību par savu dzīvi.
Gan smiekli, gan asaras
Īslīces pagastā, darbā pie kādas saimnieces, Vilma nokļuvusi 19 gadu vecumā. Jauno, strādīgo meiteni noskatījis kāds pusmūža vīrs. Gadu starpība nav traucējusi saprasties, un jau pēc gada baznīcā abi salaulājušies. Diemžēl kopdzīve nebijusi ilga, jo dzīvesbiedrs nomiris. Un Vilma kļuvusi par «Dzirnavnieku» saimnieci – viena ar dēlēniem Andri un Juri.
Atceroties to laiku, Vilmai smagi jānopūšas. Bijis ļoti grūti, puikas vēl mazi, bet viņa no agra rīta līdz vēlam vakaram strādājusi toreizējā kolhoza fermā par slaucēju. Paaugušies dēli savā vienīgā brīvdienā, svētdienā, palīdzējuši mammai. Nogurdinošo slaucējas darbu Vilma veikusi 21 gadu, un tas ticis atzinīgi novērtēts. Viņas uzvārds iekļuvis rajona labāko slaucēju sarakstā.
Lai arī cik smagi un grūti Vilmai bijis jāstrādā, retos atpūtas brīžus viņa piemin gan ar smiekliem, gan asarām. Dēlu Juri interesējis kinomehāniķa darbs. Tad nu mamma pēc darba ar velosipēdu reizēm minusies cauri mežam, lai Jura mājās uz baltā palaga, kas aizvietojis ekrānu, noskatītos jaunu filmu.
Dēls Andris dzīvo Bauskā un strādā par būvdarbu vadītāju akciju sabiedrībā «Bauskas piens». Mamma viņam esot mācījusi par nekvalitatīvām lietām naudu nešķiest. Reiz dēls gribējis pirkt lētu motociklu, bet mamma ieteikusi sakrāt naudu jaunam un labākam. Tagad abi dēli tikuši pie savām automašīnām. Arī dēls Juris dzīvojot netālu, tagad viņam cauri mežam jānāk, lai apciemotu māmuļu.
Gandrīz desmit gadu katru vasaru viens vai otrs dēls vizinājis mammu uz Baltkrieviju dažas dienas paciemoties pie radiem. Atpakaļceļā lustes noslēgušās pie radiem Latgalē. Pēc vairāku dienu prombūtnes Vilma vienmēr ilgojoties pēc miera, ko izjūt tikai mājās.
Bibliotēka pašas istabā
Vecumdienās Vilmai tālākiem braucieniem vairs nav spēka, ja nu vienīgi kopā ar radiem uz kapiņiem Panemunē, kur atdusas viņas vecāki un vecvecāki. Vilma uzskata, ka viņus ģimenē vieno ticība kādam augstākam spēkam. Arī Vilmas dēli baznīcā ir saņēmuši Dieva svētību.
Veselībai pasliktinoties, Vilmai pirms diviem gadiem nācies pārdot savas gotiņas. Tagad dienas viņa vada, televīzijā skatoties dažādus raidījumus un, noteikti, – ziņu pārraides. Vilmas istaba ir kā bibliotēka – pilni plaukti ar dažādām grāmatām. Tās tagad var piedāvāt izlasīt pieciem mazbērniem.
