GUNĀRS ŠLOSBERGS saimnieko mājās «Zosukalni», kas atrodas dziļi Iecavas novada mežos Rosmes pusē, starp Suņu un Lamžu purvu.
GUNĀRS ŠLOSBERGS saimnieko mājās “Zosukalni”, kas atrodas dziļi Iecavas novada mežos Rosmes pusē, starp Suņu un Lamžu purvu. Viņš nebēdā, ka tuvākie kaimiņi – mājas “Jaunsmuģi” iemītniece Elza Balode un citi – ir apmēram pusotra kilometra attālumā.
Tikai pirms pāris gadiem “Zosukalnos” ievilka elektrību. Baušķenieku – robežsarga Artūra un skolotājas Irēnas Šlosbergu – vecākajam dēlam Gunāram pēc pusgada paliks 80 gadu. Pēc sievas Intas nāves viņš pirmo gadu dzīvo viens. “Ko tu darīsi? Nevienu nevaru pierunāt,” nosmej vecais vīrs. Viņu šad tad apciemo meita Mairita, kura dzīvo Salaspilī.
Bērnībā, no divu gadu vecuma, Gunārs Šlosbergs slimojis ar kaulu turberkulozi, slimnīcā ārstējies pat piecus gadus – starp būt vai nebūt svārstījies. Viņš ieguvis invaliditāti. Vēlāk pabeidzis Vecsaules pamatskolu un izglītojies Bauskas vidusskolā. Tad uznācis karš un nekā vairs nevarējis izdarīt. Sākušās represijas. Gunārs Šlosbergs vēlāk izslimojis arī ērču encefalītu.
Vai “Zosukalni” ir jūsu dzimtās mājas?
– Nē, esmu dzimis un sākumā audzis Bauskā. Mēs bijām četri: trīs brāļi un māsa. Vecākiem bija divas lauku saimniecības. Tādēļ tēvu represēja un aizsūtīja uz Kazahstānu, bet mūs izdzina no īpašumiem. Pārvācāmies dzīvot uz Bruknas pagastu, bet, kad brālis Ilgvars dabūja darbu Lambārtes mežniecībā, ar mammu sākām dzīvot pie viņa bez saimniekiem palikušās šīs apkaimes mājās “Jaundreimaņos”, tad “Kārkliņos”, līdz 50. gados apmetāmies “Zosukalnos”. Pārējie bērni bija šur tur pie radiem. Kopumā man” vēsture ir briesmīgi raiba. Esmu daudz pa dzīvi vazāts.
Kādā jomā esat aizvadījis darba mūžu?
– Man radās iespēja strādāt netālajā Misas kūdras iecirknī. Sākumā par vienkāršu strādnieku. Kad kūdru sāka iegūt ar mehānismiem, biju traktorists. Man spējas bija, ziniet, lika visādus darbus veikt. Es cauru gadu tiku nodarbināts. Kūdru grozīju, frēzēju, priekšniekus laidu atvaļinājumā un aizvietoju. Beigās strādāju par mehāniķi, virpotāju, elektriķi, kad kaut kas nojuka. Tanī ziņā – man” dzīve izmācīja, es nekā cita nevarēju darīt. Darbs man bija, neviens vaļā nelaida. Izturēju. Strādāt man paticis vienmēr.
Tikai nesen jūsu mājās ievilka elektrību. Kā varējāt iztikt?
– “Zosukalnus” bija paredzēts nojaukt. Pusi kūts un šķūņa nozāģēja, izlūdzāmies, lai atstāj.
Man maziņš televizors arī agrāk bija, tas gāja uz akumulatoriem. Es, protams, visam sekoju līdzi. Brīžam nav ko skatīties televīzijā. Audzināšanas ziņā izrādes, ko tā rāda, galīgi nav nekur derīgas. Televizors ir tāda dumja ierīce, kas maitā pasauli.
Vai jūtaties “Zosukalniem” piederīgs?
– Pašreiz jā. Kur tad nu es citur?! Es varētu iet. Man jau gribētāji ir, kas vēlas, lai es pie viņiem dzīvotu. Rinda stāv. Taču esmu, ziniet, diezgan saglabājies.
Kāpēc neejat, paliekat viens pats?
– Ziniet, patstāvība ir pavisam kas cits.
Pie mājas ir iekopti dārzi, izpļautas meža pļavas. Atgūto zemi Vecsaules pagastā jūs iznomājat. Kādēļ iegūto maksu atdodat radu bērniem?
– Es zinu, ja man ir par daudz, tad jādalās. Priekš kam tad vispār tā nauda un manta ir vajadzīga? Nevienam viņa nav vajadzīga, ja jūs nevarat to lietderīgi izmantot. Mana vecāmamma Minna Grotene bija ļoti atsaucīga. Viņa vienmēr centās visiem palīdzēt, kas bija trūcīgi.
Cik manās iespējās, es cenšos izdarīt tā, lai vērtības man nestāvētu un nekrātos. Lai nebūtu kādiem garnadžiem vai sliktiem cilvēkiem kārdinājums.
Vai ziemā meža ceļus tīra?
– Netīra. Man ir buldozers, ar to varu izbraukāt, kad vajadzīgs. Lai sagādātu vajadzīgo, ziemā es eju vismaz reizi nedēļā kājām uz veikalu un pastu Iecavā. Sākumā soļoju pa stigu un bijušo meža ceļu. Kad nāca meliorācija, izraka ceļus pavisam pa citu vietu un pašlaik pa bijušo nevar izbraukt ar mašīnu. Ziemā šķērsoju lauku. Līdz normālai brauktuvei ir apmēram pusotrs kilometrs, kas nav dikti tālu. Kājāmgājējs ar” esmu diezgan vēl spēcīgs. Nevar bļaut. Līdz Iecavai sanāk apmēram desmit kilometri. Sliktā laikā vai kad nevaru paiet, no Iecavas atbraucu ar taksometru.
Palīdz arī draugi un pazīstamie. Man ir diezgan plaša pazīšanās vēl no darba gaitām. Protams, es jau neesmu tāds, ka, ziniet, ar visiem ies draudzēties. Kas ir pēc maniem ieskatiem pieņemams, ar to es draudzējos.
Varbūt vietējā pašvaldība var palīdzēt?
– Man nav vajadzīgi aprūpētāji, es pats varu citiem palīdzēt. Nesen mana sieva pēc smagas slimošanas aizgāja. Tad man bija nepieciešama palīdzība. Taču es neesmu dusmīgs, ja cilvēks kaut ko nevar izdarīt. Man galvenais, lai viņš gribētu. Tad, kopīgi rēķinot un veicot, arī kaut kas sanāk.
Cik bieži jūs satiekat citus cilvēkus?
– Tuvākie kaimiņi dzīvo “Jaunsmuģos”, apmēram pusotru kilometru tālu. Viņi tur govi, dod man pienu un biezpienu. Es šogad kaimiņiem sapļāvu sienu, viņiem tas izputēja – pāraugusi kamolzāle nocietē un nekur vairs neder. Savukārt man nebija, kur likt sienu. Kādreiz turēju trušus. Atnāca kaut kādi meža suņi, ielauzās kūtī un aprija tos. Pašlaik lopus vairs neturu. Nekā man nav – ne suņa, ne kaķa. Vienīgais viens meža zaķis šogad man noēda kāpoststādus un zemenes.
Vai meža zvērus bieži manāt?
– Neko daudz. Tomēr kartupeļu gabalam uzliku baidēkli, jo nāca brieži un meža cūkas. Tās gan pašlaik ir samērā maz. Mednieki netālu uztaisījuši barotavu.
Kas jūs priecē un kas apbēdina?
– Priecāties var par to, ka dzīve tomēr iet strauji uz priekšu. Nepatīk man tas, ka partijas ķildojas, un tā mūžīgā iedzīvošanās kāre. Mežus cērt nost, klimats ar” līdz ar to mainās. “Zosukalni” bija tādā vietā, ka ar sausām kājām no šejienes nevarēja ārā iziet. Visapkārt bija ūdens. Skatot Latvijas vecās 30. un agrāku gadu kartes, redzams, ka visapkārt bija slīkšņas – nepārejamas vietas. Taču tagad viss ir nosusināts. Pat grāvjos un purvā ūdeni nevar atrast. Tā pārveidojam dabu. Taču tas nav no manis atkarīgs.
Kamēr esi spējīgs kaut ko veidot dzīvē, tikmēr tev ir nozīme dzīvot. Ja tas atkrīt, tad nekāda jēga vairs nav.
