Stipra sieviete arī viena var izaudzināt un izskolot bērnus, būt izcila savā profesijā un piepildīt sapņus, – par to pārliecināta Iecavas novada Dzimtmisas pamatskolas skolotāja Iveta Salgrāve, kura vasaras atvaļinājumā vada laiku kopā ar ģimeni – jau pieaugušajiem bērniem, viņu jaunajiem radiem, mazbērniem un savu jaunāko meitu.
Negaidītas pārmaiņas
Lielāko daļu no Ivetas arvien augošās ģimenes «Bauskas Dzīve» sastapa Zorģu aktīvās atpūtas centrā «Labirinti», kur jūlija karstumā visi sabrauca svinēt mazmeitas Sāras vārdadienu. Tikšanos nācies pārcelt, jo Sāras tētis Salvis Salgrāvis-Zakovskis ir Latvijas bruņoto spēku helikoptera bortinženieris, un viņam gadās neplānoti darba uzdevumi.
«Labirintos» Salgrāvji regulāri svin kopīgus svētkus. Visi kopā ar Salvja sievas Skaidrītes vecākiem piedalās vietējā tūrisma akcijā, kur var laimēt lauku labumu grozu, arī tāpat apbraukā Latviju. Ziemā tiekamies vismaz reizi mēnesī, teic Iveta.
Salvja ģimene dzīvo Ķegumā, viņš pats no 2011. gada dienē Nacionālo bruņoto spēku gaisa bataljona aviācijas bāzē Lielvārdē. Kā bortinženierim Salvim ir uzdevums tehniski sagatavot helikopteru «Mi17», iedarbināt dzinēju, lidojuma laikā uzraudzīt sistēmas, pieskatīt, lai viss notiktu pareizi. Redzamākais Salvja darbs ir rīkošanās ar vinču – glābēju nolaišana vietā, kur jāsniedz palīdzība, pacelšana helikopterā kopā ar cietušo. Salvja pienākums ir nodrošināt lidaparāta «asinsriti», rūpējoties, lai glābēju vai glābjamo, kas karājas trosē, «neizsmērētu» gar tuvākajiem priekšmetiem.
Profesiju Salvis izvēlējies pēc Iecavas vidusskolas, mātes piespiests studēt, saka jaunais vīrietis, bet Iveta piebilst – «motivēts». «Nolēmu iet uz Aizsardzības akadēmiju, jo tur mācības bija par brīvu. Mamma nevarēja apmaksāt man studijas, ja to darītu, māsai būtu grūtāk,» pamato Salvis. Saņēmis pieklājīgu stipendiju, taču nācies izvēlēties starp jūras un gaisa spēkiem, un jūra Salvim ļoti nepatīkot. Rīgas Tehniskās universitātes Transporta un mašīnzinību fakultātes Aviācijas institūtā Salvis ieguvis bakalaura grādu, Aizsardzības akadēmijā – leitnanta pakāpi.
Gudrā mierā
Situācija Ukrainā Salvja dienesta ikdienu un pienākumus nemaina, vienīgi armijnieki saņem informāciju, ko tālāk izpaust nedrīkst. «Nav jau droši, ka tāds agresīvs kaimiņš blakus,» secina Salvis. Ivetai par leitnanta uzšuvēm ir īpašs lepnums. Tos ceremonijā pasniedzis Valsts prezidents – bruņoto spēku virspavēlnieks, ģenerālis Raimonds Graube ar kareivju mātēm aprunājies. «Vīri formās mums atvēra durvis un ieveda zālē pirmās,» Iveta joprojām aizkustināta līdz asarām, «Mātes dienā mums pasniedz ziedus un saka – paldies, ka tādus vīrus izaudzinājāt! Tas ir neaprakstāms gandarījums.»
Ivetas vecākā meita Baiba izvēlējusies vizuālo mediju jomu, strādāja Liepājas televīzijā, bet patlaban auklē piecus mēnešus veco Patrīciju. Visklusākā kompānijā ir jaunākā māsa Sibilla Anna, kura patlaban plāno kļūt par veterinārārsti, bet varot vēl pārdomāt. Brālis un māsa jaunāko «gudri mīl», Salvis viņai ir tēva vietā, atzīst Iveta.
Skaidrīte jau pieradusi – šajās brīvdienās ģimenei nesanāks nekur aizbraukt, kā plānots, vai darbdienā vīrs nevarēs izņemt bērnu no bērnudārza. «Jebkuru pasākumu var atcelt, jo viņam jālido. Kad kaut kur izbraucis, tiekamies videočatā,» rimti stāsta jaunā sieviete. 11. un 18. novembris ir svētki visai saimei – jau ierasts noskatīties parādi, cienāties ar Skaidrītes cepto kūku vai «siļķi kažokā». Tie ir nacionālie ēdieni, Latvijas karoga krāsās, smejas karavīra sieva. Pat draugi kļuvuši kopīgi, Iveta joko: «Zinu visus smukos zēnus armijā!» Salvis iepazīstinājis ģimeni arī ar ASV misijas kareivjiem.
Iveta teic – viņas bērni ir rāmāki un vairāk izmanto savu pieredzi nekā pati. Salvis atgādina kolēģu raksturojumu – Iveta smietu, pat pie savām karātavām stāvot. «Nu ir ziepes, bet nāciet uz labu šovu!» māte atsaucas. «Mammai ir teiciens – būs labi, ja nebūs labi, arī būs labi,» rāmi smaida Salvis. Par mazbērniem Iveta priecājas: «Nav izjūtas, ka esmu vecāmāte vecuma nozīmē. Jā, esmu vecmāmiņa, maniem bērniem ir bērni, tie ir mani mazbērni, bet jūtos tikpat jauna kā agrāk!»
Senču spēks
«Faktiski bērnus viena esmu izaudzinājusi, uzturējusi ģimeni,» saka stiprā zemgaliete. Brīžiem bijis pavisam smagi, bet tad morāls un garīgs atbalsts bija atvases, pat pusaugu vecumā. Salvis saka – grūtos brīžos stāvējis aiz mātes un turējis roku uz pleca. «Viņi man ļāva visam tikt pāri, izslieties un iet tālāk,» atzīst Iveta, «viņi mani atbalstīja, lai sadūšojos piepildīt sapni par lugu rakstīšanu, pieskatīja Sibillu Annu, kad braucu uz kursiem Literārajā akadēmijā.» Par savām lugām Iveta saņēmusi augstu novērtējumu. Kolēģes saka – ar Ivetas aizrautību un izdomu lieliski izdodas dažādi «zaļās» izglītības sarīkojumi, kas Dzimtmisas skolai kļuvuši par valsts mēroga vizītkarti.
Kopš Baiba beigusi studēt un nostājusies uz savām kājām, materiālais spiediens beidzies, teic Iveta, no sirds priecājoties par pieaugušajiem bērniem un iespēju vairāk laika pavadīt ar Sibillu Annu. Pati Iveta dzimusi Codē, mācīties viņu vienmēr mudinājusi mamma. Tēvs Imants Lediņš glabā sava tēva Jāņa pirmās brīvvalsts laikā saņemto III šķiras Lāčplēša ordeni un Jura krustu. Tolaik ordeņus nedeva kuram katram, tie piešķirti par īstiem nopelniem un drosmi. Jānis gan par uzticību Latvijai pēcāk gājis bojā Sibīrijā, tomēr senču spēks un apņēmība redzama jaunajā paaudzē.
Iveta negribētu, lai Salvis izvēlētos karjeru ārzemēs, kaut arī finansiāli uz kādu laiku tā būtu laba iespēja. Taču viņi kopā ir stipri un labi tiks galā arī grūtākā brīdī. «Ar mūsējiem nekas nevar notikt,» paļāvīgi noteic Iveta un Skaidrīte.
