«Bauskas Dzīves» redakcija jau septīto gadu Adventes un Ziemassvētku laikā, kad gaismas dabā ir vismazāk, aicināja uzņēmējus un privātpersonas dalīties labestībā un palīdzēt tiem, kuru ikdienā ir vairāk pelēkās krāsas.
“Bauskas Dzīves” redakcija jau septīto gadu Adventes un Ziemassvētku laikā, kad gaismas dabā ir vismazāk, aicināja uzņēmējus un privātpersonas dalīties labestībā un palīdzēt tiem, kuru ikdienā ir vairāk pelēkās krāsas.
Tikko aizvadītajā gadā redakcija kopā ar Pestīšanas Armijas (PA) Bauskas korpusu rīkoja labdarības akciju, kas bija atšķirīga no iepriekšējām. Aicinājām rakstīt. Kopumā saņemtas 37 vēstules. Tajās paustas dienišķās vajadzības un arī kāda klusa vēlēšanās. Pestīšanas Armijas un laikraksta “Bauskas Dzīve” labie rūķi apmeklēja 22 ģimenes un dāvāja sarūpētos pārsteigumus.
Šodienas atvērumā “Bauskas Dzīve” pauž noskaņas, kas sirdis un prātus skārušas decembra dienās. Šajā stāstā ir mazāk faktu, vairāk pārdomu.
Vēl kādās mājās gaida
Akcijas organizētāji šoreiz nespēja iepriecināt visus, kuri uzticēja mums savu sapnīti. Īpašs paldies jāteic PA Bauskas korpusa vadītājai Rutai Hansenai un Rutai Stelmakai. Viņu nesavtīgā palīdzība ļāva vairākiem sapņiem pārtapt īstenībā.
Mūsu spēkos nebija sagādāt dārgas mantas. Ne tās, kuras jūs kautri mums lūdzāt, ne arī tās, kuras – jā! – kategoriski prasījāt, uzsverot, ka viss nepieciešamais pasvītrots ar sarkanu. Ir lietas, kas stāv pāri mantiskām vērtībām. Svētku dienā, steigā vēl meklējot pēdējās dāvaniņas ģimenei, kā bērnībā bija prieks par pasakaini skaistajām grāmatiņām. Diemžēl tikai vienā no 37 saņemtām vēstulēm atradām lūgumu uzdāvāt ābecīti…
Kas pasargās pēc tam?
Cilvēku acīs skatītais, dzīvesstāstos klausītais gan tik viegli no mūsu izjūtām neizzudīs. Domājām par to, kas pasargās daudzu bērnu sapnīšus, kad svētki beigsies. Kas sasildīs mazās sirsniņas, aizmirstas lauku mājās?
Ik gadu dzirdam šos vārdus – “tiesības dzemdēt ir visām”. Bet pienākums gan ir gaismas gada attālumā no pašām dzīvības devējām. Ačgārnā izpratne, ka vienreiz gadā jau kāds labvēlis iepriecinās arī viņas bērnus… Un mazie ķepurojas, kā var, pāragri apkrauti ar pieaugušo izdzīvošanas pienākumiem, bez sirsnīga vārda, elpu aizraujošas pasaciņas un mīļa “Ar labu nakti!” pirms miedziņa. Vieni, māmiņas neapmīļoti… Paldies tām vecmāmiņām, kuras mazajiem dāvā divkāršu mīlestību!
Ar vienu plecu ir par maz
Nezinām vārdu, ar kādu apzīmēt mūsu laukos redzēto. Varbūt sacīt – nolemtība? Lai kur mēs piestājām un uzkavējāmies, pret pašu gribu mēģinājām iedomāties sevi šo cilvēku vietā – bez darba, ar bērnu pulciņu.
Ir taču tik daudz neapdzīvotu ēku, bet īstas dižģimenes mīt necilvēcīgos apstākļos. Satikām arī kādu saimi, kas izteicās: “Cūkas turēt nav izdevīgi. lai kartupeļus iestādītu, vajag traktoru, arklu…”
Bija mājas, kur šaurajā saspiestībā atrasta vieta izrotātai eglītei, virtuvē vārītu sakņu smarža, grīdas baltas noberztas. Tad šķita – sirds par mazu, lai iepriecinātu tos, kuri cenšas izdzīvot. Domājām par to, ko spēj palīdzēt sociālais darbinieks. Arī viņam taču tikai viena sirds un visai ierobežoti valsts atvēlēti līdzekļi. Un cik stipram pašam jābūt, diendienā tiekoties ar izmisuma un depresijas māktiem līdzcilvēkiem?
Tava plauksta var sasildīt
Lasot kādas skolotājas vēstuli, saistīja vārds “sirdsputeklīši”. Tik brīnišķīgi viņa nosaukusi sešus gadus vecus bērnus, kuri sākuši skolas gaitas. Rakstītāja stāsta ne jau par sevi, viņa lūdz sagādāt prieku tiem, kuru ģimenes dzīvo pieticībā un trūkumā.
Tā nebija vienīgā vēstule, kurā stāstīts par bērniem vai pieaugušajiem, kam klājas grūti. Lasot šīs rindiņas, bija gandarījums, ka ļaudis spēj saskatīt, līdzi just un vēlēties, lai citiem būtu vairāk prieka. Domās jautājām sev – kāds būtu nākamais solis? Bet daži labdarības akcijas dalībnieki jau paši ir izlēmuši – ja es varu, es palīdzu tam, kam mans atbalsts ir glābiņš.
Piemēram, Baibas kundze ieradās redakcijā, lai uzzinātu kādas ģimenes adresi un īpaši tai sagatavotu dāvanu. Kopā ar to bija aploksne un atpakaļadrese, lai noskaidrotu, kāda palīdzība vēl nepieciešama. Nevaram iedomāties neko labāku – dāsnais palīdz ne tikai svētkos. Vēstules joprojām atrodas redakcijā, un varbūt vēl citiem labiem ļaudīm ir vēlēšanās – būt par sargeņģeli kādam, kas nepazīst šo silto dvašu.
Neielaist sevī nevarību
Ziemassvētkos izskan daudz atziņu par labdarību. Gribam vai ne, vienmēr būs cilvēki, kuri nespēs paši būt stipri. Atliekot cēloņu un seku analīzi citai reizei un paturot prātā domu – dod, Dieviņi, otram dot, – izvērtēsim katrs savus labos soļus. Varbūt es varu kādam radiniekam vai draugam palīdzēt, jo zinu, kas viņam vajadzīgs. Un šāda attieksme nes divkāršu – devēja un saņēmēja – prieku.
No svētku dienās izlasītā atmiņā palikusi scenogrāfes Monikas Pormales doma – vispostošāk ir ielaist sevī nevarību, jo tai patīk uzreiz visu pārņemt savās rokās. Jā, arī tādās ģimenēs un mājās aug bērni. Šķiet, ka ar nevarību aprod un nespēj pat vairs tik daudz, kā durvju priekšu noslaucīt, istabu izmazgāt un gultu saklāt. Ziedojumus un labdarību šajās saimēs uztver kā pašsaprotamus. Bija arī tā, ka, aizvedot veltes vienai ģimenei, jau no cita dzīvokļa nāca pēc gaidītā.
Visi jau zina, ka labākās zāles pret visām kaitēm ir darbs. Pārskatot atsūtītās vēstules, īpaši jauki bija lasīt par vēlēšanos būt noderīgiem. “BB saloniņa” atsaucība kādai sievietei tagad ļauj veikt viņai tīkamu darbu un sniegt frizieres pakalpojumus.
Vai prot paņemt mantojumu?
Kādā lauku sētā labie rūķi pamanīja bišu stropus un pauda prieku par tādu bagātību. Jaunas sievietes atbilde bija tieša: “Kad tēvs nomira, arī bites aizgāja postā.” Tie bija rūgtākie brīži, kad pārliecinājāmies – nākamā paaudze nav tik stipra un darbīga kā iepriekšējā.
Tādēļ ir mierīgs prāts par audžumāti, cienījamus gadus sasniegušu kundzi, pie kuras īstu patvērumu raduši divi bārabrālīši. Jau 20. decembrī šajās mājās bija rotāta svētku egle. Bērnu zīmējumi pie sienas atklāja viņu trauslo emociju pasauli un drošināja, ka abiem zēniem ir mīļā un labā māju sajūta.
