Šodien, 18. augustā, aprit tieši 50 gadu, kopš reģistrēta iecavnieku Ketijas un Alberta Murānu laulība. Vecāku zelta jubileju Iecavā gatavo dēli Ilmārs un Valters ar ģimenēm.
Šodien, 18. augustā, aprit tieši 50 gadu, kopš reģistrēta iecavnieku Ketijas un Alberta Murānu laulība. Vecāku zelta jubileju Iecavā gatavo dēli Ilmārs un Valters ar ģimenēm.
Pretošanās gars
Maz ticams, ka viņi būtu satikušies, ja nebūtu okupācijas, Otrā pasaules kara, vēlāko represiju un Sibīrijas. Krāslavietis Alberts un Ukrainas vāciete Ketija iepazinās Kožimā, tur arī izveidoja ģimeni.
“Sibīrijā nenokļuvām kā izsūtītie, gan mani, gan Ketiju notiesāja par dzimtenes nodevību, un sods bija jāizcieš nometnē,” jaunībā piedzīvoto Alberts nespēj atcerēties bez rūgtuma. “To nekad nevarēs aizmirst. Ir nācies domāt – cik daudz tomēr cilvēks var izturēt,” saka Ketija.
Alberts vēl bijis skolnieks, kad 1945. gadā kopā ar draugiem izveidojuši organizāciju, kas Krāslavā sākusi izdot žurnālu “Daugavas Sargs”. Pretošanās gars okupācijas režīmam bijis liels, un par risku jaunieši nav domājuši. Pabeidzis vidusskolu, Alberts iestājās Daugavpils Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē. “Daži draugi bija arestēti jau agrāk, mani paņēma 1949. gada 1. decembrī. Notiesāja un aizsūtīja uz Intu Komi apgabalā,” viņš atceras.
Izciest visu
Ketija stāsta, ka viņas dzimta Ukrainā mitusi no 17. gadsimta, kad tur izveidojušās vairākas vāciešu kolonijas. Kad ienākusi vācu armija, valodas zināšanas palīdzējušas viņai Horticā atrast mašīnrakstītājas darbu. 1944. gadā Ketija kopā ar mammu izmantojusi iespēju aizbraukt uz Vāciju.
Nonākušas amerikāņu pārvaldītā zonā, bet, sabiedrotajiem atkāpjoties, pārvaldi pārņēmuši krievi. Ketiju un mammu arestē un notiesā uz desmit gadiem nometnēs. “Pirmos piecus gadus tik vien cerēju, ka notiks kas tāds un šīs mokas man beigsies. Taču atgriezās vēlēšanās dzīvot. Ar mammu mūs izšķīra, vēlāk izrādījās, ka viņa atrodas nometnē Baltkrievijā. Rakstīju viņai vēstules. Kad tās sāka nākt atpakaļ, sapratu, ka tas nav nekas labs. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņa mirusi,” skumju cauraustas ir Ketijas atmiņas.
Pēc Staļina nāves arī notiesāto dzīve mainās. Kožimā Ketija un Alberts satiekas jau kā brīvi cilvēki. Albertam par labu darbu soda laiks ir samazināts, bet Ketijai nākas izciest gandrīz visu kara tribunāla pielemto. No pazīšanās laika Albertam prātā, ka Ketija bijusi sieviete ar raksturiņu un tieši tas viņam iepaticies. Sarunājušies tolaik krievu valodā, bet vēlāk Ketija bez pūlēm iemācījusies runāt latviski.
Atgriežas mājās
Uz Latviju kopā ar Sibīrijā dzimušo dēlu Ilmāru vispirms atbraukuši 1957. gadā, bet tikai ciemos. Albertam bijis jādodas atpakaļ, jo viņam noslēgts līgums par darbu šahtā. Ketija ar dēlēnu palikuši pie paziņām Iecavā. Tur sagaidījusi vīru atgriežamies pavisam un beidzot varējuši sākt ģimenes dzīvi mierīgos apstākļos.
Toreizējās kopsaimniecības direktors devis darbu – Ketija vispirms strādājusi augļu dārzā, pēc tam bijusi noliktavas pārzine mehāniskajās darbnīcās. Alberts sācis kā būvstrādnieks, bet, pensijā dodoties, jau bijis vecākais būvdarbu vadītājs. Māja Ozolu ielā, kurā ir Murānu ģimenes dzīvoklis, uzcelta Alberta darba gados.
Kopš mūža spēka gadiem Albertu un Ketiju atceras iecavniece Līvija Jansone: “Alberts vienmēr bijis tāds stingrs, šerps. Pie Ketijas tantes noliktavā nereti iegāju parunāties, viņa bija laipna, lēnīga, mīļa. Jutu, ka viņas valodā ir neliels akcents. Tolaik nezināju, cik daudz smagu pārdzīvojumu bijis jaunībā.”
Prieku rod ģimenē
Alberta un Ketijas jaunākā dēla Vernera dzīvesbiedre Ilze atzīst, ka vīra vecākiem ģimene, mājas dzīve, bērni vienmēr bijis pats svarīgākais. “Mēs ar Verneru esam precējušies devīto gadu, un nav viegli aptvert, kā ir, kad kopā nodzīvots pieckārt ilgāks laiks. Varu teikt, ka vīra vecāki ir ļoti jauki cilvēki. Laimīgi, ja mums klājas labi, ja visi veseli, priecājas par mūsu priekiem. Ketija un Alberts lepojas ar mazbērniem – Ilmāra dēli Andris un Māris jau lieli puiši, mūsējiem – Mārtiņam deviņi, Renātei četri gadi. Vīramāte un vīratēvs ir krietnos gados, tāpēc cenšamies viņiem palīdzēt, apčubināt, samīļot, sagādāt, ko varam. Nupat kopā uzņēmām mīļus ciemiņus – Ketijas brāļa dēla ģimeni no Kanādas, arī tas viņiem bija liels pārdzīvojums,” tā Ilze.
Murānu ģimenes zelta kāzu ceremonija Iecavas novada Domē notiks šovakar, 18. augustā. Pirms 50 gadiem Ketijas un Alberta laulības reģistrācija notikusi dažu minūšu laikā. Aizgājuši uz ciema padomi un iznākuši kā vīrs un sieva. Alberts rāda 1956. gadā izdoto laulības apliecību un atzīst, ka šodien ar prieku saņems latviešu valodā rakstītu dokumentu. Uz to ir tik ilgi gaidīts.
