Jānis un Aina Tālumi pērn sudrabkāzas nosvinēja reizē ar dzimtas salidojumu. Viņi dzīvo Jelgavas rajona Sesavā, bet Bauskas rajonā ir itin bieži.
Jānis un Aina Tālumi pērn sudrabkāzas nosvinēja reizē ar dzimtas salidojumu. Viņi dzīvo Jelgavas rajona Sesavā, bet Bauskas rajonā ir itin bieži.
Paša kartupeļi
Jānis ir luterāņu mācītājs Vecsaules, Jaunsaules, Lielvircavas, Valles draudzē. Aina Jelgavas amatu skolā pasniedz ēdināšanas servisa profesionālos priekšmetus pavāru specialitātes audzēkņiem. Dēls Armands šogad pabeidza Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultāti un strādā akciju sabiedrībā “Latvijas Valsts meži”, meita Agnija – sestajā kursā studē medicīnu, lai kļūtu par ārsti.
Kamēr runājamies, Aina gluži nemanot (profesionāle!) ir pagatavojusi pamatīgas vakariņas. Tās liekot galdā, Jānis piebilst, ka ēdīsim viņa audzētus kartupeļus. Lauksaimniecības universitātē Jānis Tālums beidzis Agronomijas fakultāti un neilgu laiku arī strādājis šajā profesijā.
No savas bērnības tādu īpašu Ziemsvētku svinēšanu Jānis neatceras, kaut arī vecvecāki bija kristīgi cilvēki, vectēvs – pērminderis Sesavas baznīcā: “Īsti sirdī Ziemsvētki uz palikšanu atnāca tikai 1989. gadā.” Citas atmiņas ir Ainai – vecmāmiņai pie rokas Dauvgavpilī viņa Ziemsvētkos gājusi uz baznīcu. Cilvēku vienmēr bijis daudz, un meitenītei bijušas bailes pazaudēties.
Tikai vienu reizīti
Par savu ceļu uz ticību Jānis Tālums stāsta: “1993. gadā iesvētījos un 1995. gadā sāku mācīties LELB Konsistorija rīkotajos evaņģēlistu kursos. Tur iestājos bez kāda tālejošāka nodoma, vienīgi, lai vairāk palīdzētu mācītājam draudzē. Kursus beidzot, bija jākārto eksāmens, arhibīskaps nāca klausīties, un tiku pamanīts.
Mazpamazām mani iesaistīja kalpošanas darbā, un 1995. gadā nācās braukt vadīt Ziemsvētku dievkalpojumu Vecsaules baznīcā. Cilvēku daudz, kā jau svētvakarā. Balss drebēja, un sirds kāpa pa muti laukā no uztraukuma. Domāju – tikai šo vienu reizīti, bet Rudzītes kundze, toreizējā draudzes priekšniece, uzreiz vaicāja: “Kad mums būs nākamais dievkalpojums?” Tā pagājuši 12 gadu.
Kopš 1996. gada augusta kalpoju arī Jaunsaulē, jau trīs gadus Vallē. Kopš šī pavasara esmu mācītājs Lielvircavas draudzē. Tai ir ap 400 gadu vecs dievnams, bet Amatniecības vidusskola visu skaisti izremontējusi, kokā apdarinot telpas. Šogad esmu salaulājis 11 pāru, bijušas 20 bēres, bet kristību tik daudz, ka saskaitīt grūti. Lauku mācītājam tas ir ļoti labi.”
Maina plānus
Kad nodibināja Lutera akadēmiju, Jānis Tālums jau bija iestājies Lauksaimniecības universitātes doktorantūrā, lai iedziļinātos agronomijas zinātnē. Bet Dievam bija cits plāns, un Jānis vienlaikus sāka studijas arī Lutera akadēmijā, jo saprata, ka ar evaņģēlista kursiem vien viņam ir par maz.
Dzīvesbiedre Aina atzīst, ka šo trako laiku viņa labi atceras:
“Vairākus vakarus nedēļā pēc darba no Jelgavas Jānis brauca uz lekcijām Lutera akadēmijā. Lauksaimniecības universitātes kopmītnēs viņam kā mūžīgajam studentam kādu laiku bija istabiņa. Tur mēs ar bērniem pēc skolas vakaros, gandrīz jau iesnaudušies, gaidījām Jāni no Rīgas ap vienpadsmitiem pārbraucam. Mašīna tikai viena, bet mājas Sesavā. No rīta atkal atpakaļ katrs pie saviem pienākumiem.” Jānis vēl piebilst, ka, mācoties Lutera akadēmijā, viņš nobraukājis ap 50 tūkstoš kilometru gadā.
Bez tēta nevar
Dažās baznīcās Jānim Tālumam ir viens, citā divi dievkalpojumi mēnesī, bet Ziemsvētkus visi svin vienā vakarā. Nav citas iespējas – jāpagūst. “Svētvakarā man šogad būs trīs dievkalpojumi: Vecsaulē četros pēcpusdienā ar kora koncertu, Jaunsaulē sešos ar jauniešu iesvētībām, pēc tam jādodas uz Valli, kur tiksimies astoņos vakarā. Nākamajā dienā, 25. decembrī, Lielvircavas baznīcā dievkalpojums būs divos dienā, dziedās koris “Sidrabe”,” stāsta Jānis Tālums.
Kad svētkiem ir laiks mācītāja ģimenē? Aina saka: “Ir bijuši gadi, kad esam visi braukuši Jānim līdzi, esam arī gaidījuši viņu mājās. Mazāki būdami, bērni pulkstenī vien skatījās, jo bez tēta taču nekas šajā vakarā nevar notikt. Tagad uz tuvāko dievnamu aizbraucu, un pēc tam mājās ar meitu un dēlu klājam svētku galdu.
Jāni mēs ļoti gaidām, jo viņš, no pēdējā dievkalpojuma braucot, pa ceļam iegriež mežā un to vienu Ziemsvētku kociņu, ko katrs drīkst gribēt, nocērt mums. Tad arī pušķojam, un ap pusnakti, kad pilna debess zvaigžņu, arī mums mājās ir ienācis svētvakars.
