Autobusā no mīkstā sē dekļa izlēcis, melns, mazs, spīdīgs nieciņš iekoda blakussēdētājai pirkstā. Iesaucoties – blusa!, centāmies izpurināt no drēbēm vēl kādu sīku neradījumu.
Autobusā no mīkstā sē dekļa izlēcis, melns, mazs, spīdīgs nieciņš iekoda blakussēdētājai pirkstā. Iesaucoties – blusa!, centāmies izpurināt no drēbēm vēl kādu sīku neradījumu.
Blusas nespēj lasīt avīzes, tāpēc nezina, ka ir apkaunojošas laikam, kad Latvijā un arī Bauskas rajonā jēdziens «sabiedrības veselība» tiek skaļi piesaukts un visādi locīts. Šajā jomā tiek izstrādātas un realizētas reformas, projekti, programmas un koncepcijas, izmantojot pašu prātniekus un padomniekus no ārzemēm.
Nupat saņēmu dokumentu, ka «Labklājības ministrijas un Pasaules Bankas veselības aprūpes sistēmas reformas projekta apakškomponentes (uf!…– I. M.) «Atbalsts sabiedrības veselības reformai» ietvaros ir izstrādāts sabiedrības veselības veicināšanas infrastruktūras izveides un attīstības plāns, kā arī finansēšanas modelis».
Pamēģiniet šo teikumu izrunāt vienā elpas vilcienā, neapmulstot terminu bagātībā, un pēc tam centieties saprast – kas tur īsti domāts?
Manuprāt, amatpersonas, kuras tik gudri raksta, aiz svešvārdiem slēpjas, kautrējoties atzīties, ka sabiedrības veselība sākas no tādas vienkāršas lietas kā tīrība, tātad – no ūdens un ziepēm.
Kamēr šīs skaidrības nav, uzklausu nelielas lauku pamatskolas skolotāju, kurai sāk sāpēt galva, ja trīs stundas no vietas jāstrādā vidējās klasēs, kur jūtamas nabadzības un netīrības smakas. Tas ir kokteilis, ko veido lētas tabakas, paģiru, piedegušas eļļas, pavarda dūmu, nemazgātas veļas dvaka. Šī skolotāja vairākus savas klases skolēnus katru nedēļu paslepus ved mazgāties uz dušas telpu skolas pagrabstāvā, lai klases biedri viņus neapsmietu.
Ir pāris iemeslu, kāpēc nenosaucu šīs skolas vārdu. Tajā nav vairāk netīru bērnu kā citviet. To, ka joprojām skolēnu galvās tiek atrastas utis, apģērbā blusas un nereti mācību iestādē no «rokas rokā» klejo kašķis, apstiprina arī dakteri. Sabiedrības veselības koncepcija nepalīdzēs, zinot, cik daudzu pagastu centra mājās jau sen nav siltā ūdens. Taču bērni, kamēr mazi, nav vainīgi, ka pieaugušie mājās viņiem nemāca higiēnas iemaņas.
Minēšu faktu, ko izlasīju amerikāņu ārstes Luīzas Heijas grāmatā «Sievietes vara». 1953. gadā ASV Kongresā Eleonora Rūzvelta panākusi, ka tiek pieņemts likums, kas nosaka – Amerikā katrā mājā jābūt tualetei un vannas istabai. Vairākums kongresmeņu vīriešu sākumā gan esot iebilduši, sakot: «Ja katrā mājā būs ērtības, mēs taču nespēsim atšķirt nabagu no bagātā!» Kamēr šīs grūtības nodarbina arī politiķu prātus Latvijā, konceptuālas izmaiņas sabiedrības veselības apakškomponentē apdraud parasta blusa.
