Septembrim atnākot, atmiņā ataust savulaik skandētais dzejolītis «Šurp, grāmatas, uz skolu, es būšu..».
Septembrim atnākot, atmiņā ataust savulaik skandētais dzejolītis “Šurp, grāmatas, uz skolu, es būšu..”. Šodienas realitāte ir citāda, tuvojamies bezgrāmatu laikmetam. Varētu nesatraukties, jo modernās tehnoloģijas dod iespēju literāros sacerējumus iegūt arī citādos, ne tikai drukātos formātos. Taču tā nenotiek, līdz ar to jāatzīst, ka savulaik lietotais apzīmējums “lasītāju tauta” uz latviešiem nu jau vairs neattiecas. Piemēri? Lūdzu! Grāmatu tirāžas, kas mūsdienās sarukušas līdz pāris simtiem. Kādreiz padomju varas noteiktais standarts “pirmās šķiras” – I. Ziedonis, Ā. Elksne, J. Peters – dzejniekiem grāmatas tirāža bija 33 tūkstoši. Rindas veikalos pēc šo autoru darbiem stiepās jo prāvas, grāmatu iegāde bez labiem draugiem bija gluži vai neiespējama. Ja šodienas dzejnieka vārsmas izdotas 500 eksemplāros, tad autora jūsma ir gluži vai Ginesa rekorda vērta.
Vēl viens apliecinājums literatūras nozīmes kritumam ir grāmatu tirgotavu skaita sarukums. Viena grāmatnīca Bauskā, kurā daiļliteratūra aizņem labi ja trešo daļu no visiem plauktiem. Vēl otrs mazs tirdzniecības punktiņš “Maximas” ēkā.
Grāmata nav cieņā arī skolās. Daiļliteratūras darbu apguve aprobežojas ar pāris fragmentu iepazīšanu. Vidusskolēns starpbrīdī izlasa vienu cēlienu no Blaumaņa lugas “Ugunī” un tad vairākas stundas pēc kārtas analizē “prāta un jūtu konfliktu”. No mācību grāmatā nodrukātās “Pilnas Māras istabiņas” fragmentiem jaunietim jāgūst priekšstats par ētiskām vērtībām latviešu folklorā. Protams, apzinīgākie skolēni izlasīs visu daiļdarbu, tomēr tādu būs maz. “Obligāti izlasāmā literatūra” – jēdziens no skolēnu leksikas izskausts kā šķira. Rezultāts – jauniešu valoda noplicināta, kļuvusi nabadzīgāka, nav izkopta prasme tēlaini izteikties.
Skolā sarūk latviešu valodai un literatūrai atvēlēto stundu skaits. To vietā ir sociālās zinības, kurās bērnam stāsta, cik labi ir mīlēt darbu, dzimteni, māti un savu valodu. Frāzēm bagātas dzīves atziņas, kuras diezin vai sniedzas tālāk par propagandas līmeni. Taču tās nebagātina valodu, neveicina tēlaino domāšanu. Pamazām izzūd domraksti, sen vairs nav glītrakstīšanas, palikusi vien projektēšana un debatēšana.
Piemēru, kas apliecina šādas prakses aplamību, netrūkst. Regulāri saņemu presei gatavotus materiālus no mūzikas izdevniecībām, telekompānijām. To autores – jaunietes, šī laika izglītības sistēmas produkts. Varu droši apliecināt – publicēšanai šie teksti ir nederīgi, jo vispirms jānovērš gramatikas un stila kļūdas. Nesen kādas televīzijas ziņu raidījumā titros bija lasāms intervējamās personas amata nosaukums –”Laikraksta “Neatkarīgā rīta avīze” žurnāliste”. Pāris minūšu laikā neviens šo aplamo uzrakstu tā arī nemainīja. Acīmredzot raidījuma redaktori te nekādas kļūdas nesaskatīja.
Protams, ekonomisko situāciju pareizrakstības un stila kļūdas neietekmēs, tautas dzīves līmenis tādēļ strauji nekritīsies. Tomēr dvēselē smeldze saglabājas – esam nonākuši pie bezgrāmatu laikmeta sliekšņa.
