Rīgas bāriņtiesa sākusi izskatīt traģisku lietu – kāda pusaudža māte, kura bija zēnu adoptējusi agrā bērnībā, tagad puiku padzinusi no mājas.
Rīgas bāriņtiesa sākusi izskatīt traģisku lietu – kāda pusaudža māte, kura bija zēnu adoptējusi agrā bērnībā, tagad puiku padzinusi no mājas. Turklāt pavēstījusi, ka viņš ir pieņemtais bērns un viņa par zēnu neko vairs negribot zināt, tā raksta nacionālās preses izdevumi.
Kamēr bērniņš bija mazs un jauks, varēja arī adoptēt, tā teikt, tīkams laika kavēklis tukšajā mājā. Nu zēnam klāt sarežģītie pusaudža gadi, liekas grūtības sievietei vairs nav vajadzīgas. Bet bērns?…
Šis gadījums manī tikai nostiprināja pārliecību, ka mazuļus, kuri tagad iedzīvojas SOS-Kinderdorf Īslīces bērnu ciematā, adopcijai gan nevajadzētu pakļaut. «Bauskas Dzīve» jau rakstīja, ka nesen šo bērnu ciematu apmeklēja Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamenta speciālistes. Vairākas reizes sarunas gaitā izskanēja doma par iespējām SOS pilsētiņas iemītniekus adoptēt. Te atvestie bērni tomēr jau atguvuši veselību, sakopti, uzsākuši pilnvērtīgu dzīvi. Bezbērnu pāriem īsta «zelta ādere», vai ne? Kļūstu sarkastiska, bet apzinos, ka šīs lietas Latvijā tiek risinātas pilnīgi ačgārni. Ja bērns dažādu iemeslu dēļ palicis viens, vispirms un uzreiz viņam vajadzētu rast iespēju tikt adoptētam. Mamma un tētis, ģimene ir ikvienam visnormālākā un nepieciešamākā vide. Ja tas neizdodas, tikai tad bērni jāievieto kādos «namos». Atgriežoties pie situācijas ar adoptēto un nu izraidīto zēnu, varu tikai bilst, ka acīmredzot pavirši tiek izzināti cilvēki, kuriem uztic bērnus adopcijai. Turklāt uzdrošinos apgalvot, ka tāda traģēdija SOS sistēmas ciematos bērnus nekad netraumētu. Protams, gadās, ka darbā pieņemtās mammas nespēj tikt galā ar bāriņbērnu audzināšanu. Tā bija šoziem arī Īslīces bērnu ciematā – vienai mammai bija jāaiziet, jo viņa bērnu neuzskatīja par svarīgāko. Tomēr šajā ģimenē mītošās māsiņas un brālītis palika ierastajā vidē un kopā ar pazīstamiem cilvēkiem, kas strādā ciematā un turpina rūpēties par viņiem. Te nekad bērns nevar justies pamests un vientuļš uz ielas kā rīdzinieks Aleksejs. Te ikvienam ir droša aizmugure – šī organizācija «SOS-Kinderdorf».
Protams, joprojām izskan šaubas un iebildumi par SOS modeli. Daudziem šķiet nepieņemami, ka bērnus ģimenes mājā audzina tikai mamma. Kāpēc nav ģimenē vīrietis, tētis? Te nu pilnīgi piekrītu ciemata direktora Jura Valmiera domai: ja jau ir pilnvērtīga ģimene ar vīru un sievu, tēti un mammu, kālab vēl kāda institūcija, kāds bērnu ciemats vai bērnunams nepieciešams? Tieši tālab, ka bērnam pilnas ģimenes nav, tiek veidotas šādas iestādes, kas cenšas darīt visu, lai izaudzinātu sabiedrībā integrēties spējīgus cilvēkus, lai viņi neaugtu uz ielas vai patversmēs. Bērnu audzināšanā ideālu modeli cilvēce droši vien meklēs nebeidzami, risks bijis un būs vienmēr. Tomēr attiecībā uz SOS-Kinderdorf Īslīces ciematā dzīvojošajiem, kuri savās iepriekšējās ģimenēs jau pieredzējuši tik daudz šausmu, es ieteiktu ievērot vienu no akceptētajiem bērnu uzņemšanas galvenajiem principiem – «Īslīces SOS bērnu ciematā neuzņem bērnus uz pagaidu laiku. Ja bērns uzņemts, viņš vai viņa paliek ciematā, līdz kļūst pieaudzis».
