Tikai Armēnijā, Uzbekistānā un Albānijā veselības aprūpei no valsts budžeta atvēl mazāk līdzekļu nekā Latvijā. Politiķiem līdz šim trūcis politiskās gribas atzīt, ka naudas ir par maz.
Tikai Armēnijā, Uzbekistānā un Albānijā veselības aprūpei no valsts budžeta atvēl mazāk līdzekļu nekā Latvijā. Politiķiem līdz šim trūcis politiskās gribas atzīt, ka naudas ir par maz. Tikmēr par īpašu Latvijas tradīciju dažs nosaucis to, ka pacienti piemaksā ārstiem, dodot naudu aploksnēs.
Maina viedokli
Diskusiju par naudas plūsmu veselības aprūpē 23. augustā bija sarīkojis sabiedriskās politikas centrs “Providus”. Zīmīgi, ka domu apmaiņu astotajā sabiedriskās politikas forumā “Naudas aprite veselības aprūpē” ievadīja Valsts prezidenta Valda Zatlera uzruna.
Latvijā pazīstamā ķirurga Valda Zatlera izvirzīšana augstajam amatam pirms pāris mēnešiem saasināja sabiedrības uzmanību uz veselības aprūpē gadiem cirkulējošām “aploksnēm”, no kurām nodokļi netiek maksāti.
Kas citviet būtu skandāls, Latvijā ir ikdiena. Sakarā ar Zatlera gadījumu, pat Valsts ieņēmumu dienesta vadība samulsa, vairākas reizes mainot viedokli, kas īsti ir tā aplokšņu nauda – dāvana, pateicība vai tomēr nodokļiem nokrāpta nauda. No politiķu puses izskanējis arī viedoklis, ka pacientiem nevar liegt būt pateicīgiem, turklāt pie saceltā trača un kleinās, valsti apkaunojušās situācijas vainojami esot… urķīgie žurnālisti.
Tas, ka par Latvijas prezidentu kļuvis cilvēks, kurš ir pieņēmis šādus pacientu maksājumus, minēts gandrīz katrā pasaules publiskajā telpā izskanējušajā informācijā par V. Zatlera stāšanos amatā. Prezidents savukārt neslēpj, ka vēlas darīt visu, lai situāciju sakārtotu. Pašlaik slikti jūtas gan ārsti, gan pacienti. Turklāt kā tagad vērtēt gadījumu ar bijušo veselības ministru Āri Auderu, kurš tieši šādu maksājumu dēļ zaudēja gan amatu, gan iespēju strādāt ārsta profesijā?
Ne dot, ne ņemt
No Amerikas nākusi politoloģe Rasma Kārkliņa, piemēram, uzskata, ka spriedelēšana ir lieka. Jārīkojas strikti, lai pacientam pat prātā neienāktu dot “aploksni” un ārstam to pieņemt.
Saeimas deputāte ārste, kādu brīdi arī veselības ministre Ingrīda Circene, iebilst, atgādinot, ka likumdošana ir sakārtota: “Jebkurš ārsts var dibināt savu privātpraksi un prasīt par operāciju, cik grib, ja vien ir, kas maksā.”
Ir ikdienas darbarūķi, piemēram, ģimenes ārsti, kuriem “aploksnes” nekad nav piedāvātas, atgādināja viena no viņiem – Ilze Aizsilniece. “Latvija no citām valstīm atšķiras vairākās jomās. Mūsu iedzīvotāju vairums Eiropas skatījumā nav turīgāks, tomēr par veselības aprūpi izdod divkārt vairāk, maksājot nodokļus un ārkārtējās situācijās dodot skaidru naudu ārstam, tādējādi cerot uz labāku ārstēšanu un aprūpi. Turklāt pacienta tiesības izvēlēties ir tikai deklaratīvas, ja zinām, ka ārstu Latvijā akūti trūkst. Uz to acis pievērusi jau kura valdība, deklarējot, ka veselības aprūpe ir valsts prioritāte, bet vajadzīgo finansējumu neatvēl,” tā I. Aizsilniece. Viņa arī uzsvēra, ka iedzīvotājiem ārpus Rīgas ne visur ir nodrošināta pieejamība ārstiem. Ceļi laukos slikti, ir pagasti, kur autobuss pat vasarā aizbrauc tikai reizi nedēļā.
Ar vienu slodzi
Daudzām sievietēm dzīvību izglābusi onkoginekoloģe Marija Zvaigznīte: “Strādāju 43 gadus, varētu iet pensijā, bet zinu, ka ar aprēķinātajiem 155 latiem mēnesī nevarēšu iztikt. Tāpēc turpinu praktizēt, jo nav arī, kas stājas manā vietā. Esmu izaudzinājusi labus amata turpinātājus, bet viņi nestrādā Latvijā. Viens no spējīgākajiem audzēkņiem Norvēģijā ar savu iesācēja darba stāžu saņem mēnesī 1500 latu uz rokas. Mana alga ir 450 latu mēnesī uz papīra, un reta ir tā diena, kad strādāju tikai astoņas stundas.”
Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas ķirurgs Artis Gulbis uzsvēra, ka gadu no gada Latvijā līdzekļus investē aparatūrā un tehnoloģijās, bet ne cilvēkos. Tāpēc mediķi, kurš grib godprātīgi strādāt tikai vienu slodzi, uzskata par tādu kā izņēmumu, jo ar to nevar ne normāli nopelnīt, ne arī nodrošināt pakalpojumu, jo tad nebūs, kas iet palātā. Kad Latvijas ārstiem alga būs tāda, lai pacientiem nebūtu jādzīvo ar vainas izjūtu par to? Nebija, kam uz šo jautājumu atbildēt.
Bise nešauj
Rīgas Stradiņa universitātes profesore Vija Sīle atgādināja, ka ārsts pārgurumā krāc tāpat kā jebkurš cilvēks. Nevar gribēt, lai dakteris ir pieejams augu diennakti, jo arī viņam ir ķermenis, kuram nepieciešama atpūta, lai nesabruktu. Turklāt no ārstiem nevar prasīt atbildību par to, ko nav izdarījuši veselības aprūpes administratori.
Te nu jāatgādina, ka Latvijas veselības aprūpes sistēmu par Pasaules Bankas un ES naudu Latvijā reformē, renovē, rekonstruē jau vismaz desmit gadu un galu tam neredz. Katrs jauns ministrs sāk lietas kārtot no A, bet neviens vēl nav nonācis līdz alfabēta pēdējam burtam.
Valsts prezidents Valdis Zatlers “Providus” rīkotā forumā kolēģu vidū pavadīja visu dienu. Sekojot diskusijai, prātā ienāca teiciens – ja jau lugas sākumā uz skatuves ir bise, tā trešajā cēlienā noteikti izšaus. Taču forumā iztika bez blīkšķa, kas varētu sniegt cerību uz lietas risinājumu un virzību. Forumu nepagodināja veselības ministrs Vinets Veldre, finanšu ministrs Oskars Spurdziņš, premjers Aigars Kalvītis.
Cipari liecina
Vērojot diskusiju telpu no pēdējās rindas, pamanīju, ka, uzklausot teorētisko ievadrunu teicējus, profesionāļi paklusām ķiķināja. Īpaši, kad Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Rinalds Muciņš pauda, ka neredz nekādu krīzi Latvijas medicīnā – cipari liecinot par pretējo, nauda veselības aprūpei tiek dota arvien vairāk.
Diskusijā sacīto pāris kodolīgos teikumos gluži negaidot rezumēja nevis ārsts, bet Juristu biedrības priekšsēdētājs Aivars Borovkovs: “Valsts attieksmi pret slimnīcu raksturo smaka, ko jūtam, atverot iestādes durvis. Bet neraudiet, juristiem Latvijā pašlaik ir iemesls justies daudz sliktāk par ārstiem.” Šos vārdus auditorija pavadīja ar smiekliem un aplausiem. Nudien, ir mums, kur novērst acis, un ir temats nākamajam forumam.
