Dāviņu pagasta padomes sociālā darbiniece Mārīte Pučeka šonedēļ jau iegādājusies Ziemassvētku veltes visiem pagasta pirmsskolas vecuma bērniem, pensionāriem un invalīdiem.
Dāviņu pagasta padomes sociālā darbiniece Mārīte Pučeka šonedēļ jau iegādājusies Ziemassvētku veltes visiem pagasta pirmsskolas vecuma bērniem, pensionāriem un invalīdiem.
Centīgiem bērniem piešķir prēmiju
Sociālai palīdzībai iztērēto līdzekļu summa ik gadu palielinās. 1999. gadā tā bija 19,8 procenti no pašvaldības kopējā budžeta, taču 2001. gadā jau sasniedza 29,8 procentus, informē Dāviņu pagasta padomes priekšsēdētāja Līvija Šarķe. Šo tendenci viņa skaidro ar nelabvēlīgu ekonomisko situāciju un dažām lokālām īpatnībām. Dāviņos nav skolas, tāpēc visi bērni mācās citu pašvaldību izglītības iestādēs. Ar pagasta padomes lēmumu visiem skolēniem tiek apmaksāti ceļa izdevumi, 27 dāviniešiem – brīvpusdienas Misas vidusskolā, bet dažu trūcīgu ģimeņu bērniem – uzturēšanās Misas vidusskolas internātā un četrreizēja ēdināšana. Pensionāru un invalīdu skaits pagastā pārsniedz 200, kas ir piektā daļa no iedzīvotāju kopējā skaita.
Lai stimulētu centīgu bērnu izglītošanos, pašvaldība gada beigās viņiem piešķir vienreizēju prēmiju. Pērn to saņēma Dāviņu pagasta iedzīvotājas Smuidras Niedras vecākais dēls Gatis. Viņš, arī meita Evita, mācās Misas vidusskolas 11. klasē. Jaunākais dēls Toms ir trešklasnieks, bet meita Linda – 5. klases skolniece.
Katram jātiek galā pašam
Smuidra viena pati audzina četrus bērnus, viņai nav pastāvīga darba, taču Niedru ģimene sabiedrības atbalstu nav lūgusi. Smuidra Niedra savu izdzīvošanas pieredzi raksturo vienkārši: «Nav jānoniecina neviens darbs. Vasarā kopā ar bērniem strādājam pie zemniekiem un krājam naudiņu ziemai. Pilnīgi viss iztikai nepieciešamais izaug pašu dārzā. Kad gaļas cenas vasarā pazeminās, nopērku to un sagatavoju lielus konservu krājumus. Paši ejam arī mežā, zāģējam un skaldām malku. Nesen īstenojām senu sapni – izmantojot SIA «Lattelekom» pazemināto tarifu, kļuvām par tālruņa abonentiem.»
Pagasta padomes palīdzību, apmaksājot četriem skolēniem braukšanas biļetes, Smuidra uztver ar lielu pateicību. Tomēr viņa neuzskata, ka pašvaldību obligāts pienākums ir rūpēties par iedzīvotāju labklājību: «Katram jācenšas tikt galā pašam. Joprojām neesmu atmetusi cerību atrast pastāvīgu darbu. Domājot par bērnu nākotni, mani nepārņem izmisums, jo viņi zina, ka labklājību varēs sasniegt nekurnot, bet cītīgi strādājot.»
Pagasta padomes priekšsēdētāja uzskata, ka vitalitāti un spēju grūtību priekšā nenolaist rokas no Smuidras Niedras varētu mācīties daudzi bezcerībā ieslīguši iedzīvotāji.
