Vēlos izteikt savas domas saistībā ar «Bauskas Dzīves» 30. maija numurā viedokļu un vēstuļu lappusē sākto diskusiju par un pret lielsaimniecībām («Jāatbalsta prāvi saimniekotāji»).
Vēlos izteikt savas domas saistībā ar «Bauskas Dzīves» 30. maija numurā viedokļu un vēstuļu lappusē sākto diskusiju par un pret lielsaimniecībām («Jāatbalsta prāvi saimniekotāji»). Dzīvoju laukos, pati esmu tā sauktās mazsaimniecības īpašniece. Es domāju, ka pret lielām saimniecībām nevarētu būt nekādu pretenziju, bet gan pret procesu, kā tās tika radītas, un par to tālāku saimniekošanu. Kā zināms, tagadējie lielsaimniecību īpašnieki ir galvenokārt bijušo kopsaimniecību vadītāji, speciālisti. Tās tika veidotas uz bijušo kolhozu un sovhozu saimnieciskās bāzes, juridiski pārformējot, atpērkot no saimniecībās strādājošajiem pajas un pat neatpērkot, gluži vienkārši «uztaisot papīrus».
Tajā periodā lauku sabiedrība sadalījās dažādu interešu grupās. Tie, kuri ir izrāvušies jau līdz spicei, tikuši «simtniekos» un valdībā, vairs taču nedomās par tiem, kas palikuši ar dažām govīm un dažiem hektāriem. Likumi tiek «taisīti» lielsaimniecību interesēs. Arī tās veidojot deviņdesmito gadu sākumā, lai ātrāk sagrautu lielsaimniecības, tika radītas visādas priekšrocības – neatmaksājami aizdevumi tehnikai, arī sēklai, ceļu būvei. Lai likvidētu konkurenci cukurbiešu audzētājiem, tika radīts mākslīgs bankrots Jēkabpils cukurfabrikai. Un tā tas notiek visās jomās.
Man nav saprotami, piemēram, kāpēc es to subsīdiju nevarētu saņemt arī par vienu bulli, bet jāaudzē simt liellopu. Taču kāds jau ir izlēmis, ka man vienu bulli neatmaksājoties audzēt. Atgādināšu, ka SIA «Iecaviņa» arī ar 2000 buļļiem un juristu pie vadības pults izputēja.
Lai saņemtu subsīdijas, zemniekiem jābūt lauksaimniecības izglītībai. Pagājušajā gadā visiem izglītotajiem agronomiem kvieši sagulēja kā pierullēti uz laukiem. Lai piespiestu no sēklaudzētājiem pirkt sēklu, atkal tas tiek izdarīts ar likuma palīdzību. Katrs taču centīsies iegādāties labāku sēklu, tikai darīs to tad, kad varēs finansiāli atļauties. Tādus piemērus varētu uzskaitīt bez gala.
Interesanti ir arī tas, ka, piemēram, M. Zālīte, E. Berklavs, nebūdami zemnieki, lauku problēmas saprot labāk nekā, piemēram, vietējais pagasta vadītājs. Tāpat arī, manuprāt, ar to Eiropas Savienību. Viņi te brauc mūs mācīt visās jomās. Bet kas notiek? Pēc viņu prāta, mūsu fermās pat slotas nav «pareizas», mikrobu pilnas, vajag kā Eiropā. Taču visas sērgas pie mums nāk no tās sterilās Eiropas. Laukos daudziem dzīve ir smaga un bezcerīga. Tikai tie, kas tikuši pie lielas naudas, var plātīties pa visiem kanāliem, bet pārējie apmulsuši klusē vai arī nožēlo, ka gājuši uz barikādēm…
Ko darīt? Zemgales līdzenums Latvijā ir galvenā lauksaimniecības ražošanai piemērotā vieta, bet, ja neļauj strādāt, tad ir pilnīga bezizeja. Tad jau Latgalē pie ezera uzbūvēt pirtiņu un gaidīt atpūtniekus, tā saņemot ātrāk kādu latu, nekā kopjot zemi Latvijas maizes klētī.
I. B., sīkzemniece
P. S. Redakcijai autores vārds ir zināms.
