Jaunsaulieši Jānis un Rita Betheri pensijā ir kopš 1982. gada. Rita ir pensionāru kluba «Pīlādzītis» dvēsele, Jānis – izpildītājs.
Jaunsaulieši Jānis un Rita Betheri pensijā ir kopš 1982. gada. Rita ir pensionāru kluba «Pīlādzītis» dvēsele, Jānis – izpildītājs. «Pīlādzīša» biedri pulcējas reizi mēnesī. Tiek sumināti jubilāri, braukts ekskursijās, organizēta «Prāta banka», «Mēmais šovs» – lai tiek prātam un locekļiem.
Abi bijuši kaislīgi teātra spēlētāji, taču pensionāru drāmas kolektīvu nav izveidojuši. Betheru pāris labprāt vēl spēlētu teātri, ja vien būtu, kur. «Man ir tikai 80, Ēvaldam Valteram bija simts. Turklāt Ri- ta par mani ir 16 gadu jaunāka,» ar humoru gardi nosmej Jānis.
Kad aiziešu pensijā, beidzot izlasīšu visas grāmatas, kurām nebija laika. Tā mēdz teikt darbā aizņemti ļaudis. Jūs arī tā domājāt?
Jānis: – Es ar nepacietību gaidīju pensiju, jo bija apnicis katru dienu vazāties uz pēdējo darbavietu galdniecībā. Aizrāvos ar klūdziņu pīšanu, ko man iemācīja nu jau aizsaulē aizgājušais Jaunsaules pamatskolas direktors Arnolds Mustermanis, ar kokdarbiem. Kauns teikt, arī ar izšūšanu. Ieraudzīju musturiņus un sāku darināt pakaļ. Man ir ap 800 grāmatu, iegādātas vēl tais laikos, jo tagad jau grūti tās nopirkt. Mājas bibliotēkā ir Lāča, Saulīša, Dikensa Kopotie raksti.
Vai visas grāmatas esat izlasījis?
Jānis: – Kā citādi? Bibliotēku vēl «bombardēju». Tuva man ir Vollesa sērija. Saista viņa kriminālromāni. Grīna «Dvēseļu putenis» ir mana mīļākā grāmata. To vismaz sešas reizes esmu lasījis. Grīns attēloja Pirmā pasaules kara Brīvības cīņas. «Dvēseļu putenī» ir labi personāži, valoda. Cienu arī Remarka, Dimā darbus. Intereses, kā redzat, man ir dažādas.
Vai jūs, Rita, arī daudz lasāt?
– Man laika mazāk, saimniecība jāapkopj, gaidu mazbērniņus ciemos, jāgatavo ēst.
Tad jau jūs esat kā Rainis un Aspazija, saimniecība uz jūsu pleciem, vīrs pievērsies garīgām lietām?
Rita smej: – Tā varētu teikt. Man gan bija grūti pirmos pensijas gados. Citi gāja uz darbu, man bija jāsēž mājās.
Jānis: – Varbūt naudiņas tev trūka? Laba peļņa bija konservu un vīna cehā – 500, 600 rubļu mēnesī. Darbs bija smags. Cukura maisus, kastes ar produkciju sievišķiem vajadzēja staipīt.
Rita: – Tā es kāju arī sabeidzu. Dakteris bilda: varēji teikt, ka sasiti, būtu apdrošināšanu dabūjusi. Man vienkārši saslimšana skaitījās.
Jānis: – Mums bija vēl viena aizraušanās – teātris.
Zinu, zinu, par to gribēju jautāt.
Jānis: – Tad jau aizsteidzos priekšā. Teātra gaitas sāku Jaunsaulē, tad darbojos Vecsaules kolektīvā. Ar «Skroderdienām Silmačos» sāku Vecsaulē un ar «Trīnes grēkiem» beidzu. Aktrises Lāsmas Kugrēnas tēvs Raimonds solīja Vecsaulei «izgādāt» Tautas teātra nosaukumu, nepaguva, nomira. Kad nebija transporta, ar ko nokļūt Vecsaulē, sāku tēlot režisoru tepat Jaunsaulē. Spēlēju arī pats. Mums bija labs Jaunsaules drāmas kolektīvs. Kāds austrālietis reiz teica, ka Rīgā teātris nestāv blakus mūsējam.
Rita: – Nu ko tu stāsti!
Jānis: – Tā bija.
Cik ilgi pats bijāt režisors?
Jānis: – Sešas izrādes Jaunsaulē uzvedām. Katru gadu pa vienai.
Rita: – Apmēram no astoņdesmit trešā gada spēlējām Jaunsaulē, jo kāja jau bija sabeigta 1982. gadā. Antonijas lomā Vecsaulē iejutos jau ar mokām.
Jānis: – Nē, ko tu stāsti! Kāju sabeidzi 1982. gadā? Cik tad ilgi mēs spēlējām Jaunsaulē? Jaunajā valstī vairs ne?
Rita: – Tomēr spēlējām jaunajā valstī arī. Līdz 1990. gadam spēlējām Vecsaulē, kad vairs nevarējām izbraukāt, spēlējām Jaunsaulē līdz 1998. gadam.
Jānis: – Pēdējā luga Jaunsaulē bija Gunāra Priedes «Zemes sāls».
Nebija izdevīgi pūlēties, jo neviens neatbalstīja. Dekorācijas pašiem bija jātaisa.
Rita: – Jaunsaules klubā zāle bija liela, to ziemā neapkurināja. Mēģinājām skolā, mājās, pirmizrāde, protams, notika klubā.
Kas jūs saistīja teātrī?
Jānis (smejoties): – Ambrāža. Esmu īsts komiķis. Ko tad dosim Betheram? Ābramu «Skroderdienās Silmačos», Ābramu «Trīnes grēkos», Ābramu «Zagļos». Savā laikā biju galvenais mīlētājs. Pats izrādes tapšanas process bija interesants, arī rezultāts. Skatītāji bija atturīgi, iztika bez ovācijām, bet viņiem patika.
Rita: – Man patika pēdējie gadi, kad sanācām, tēju iedzērām.
Jānis: – Es gāju strādāt, nevis tēju dzert.
Kuras bija mīļākās lomas?
Jānis: – Tās, ko nedabūju nospēlēt. Trufaldīno no Bergāmo Karlo Goldoni «Divu kungu kalpā». Mūsu drāmas kolektīvā Jaunsaulē jau sarakstījām lomas, dekorāciju dēļ nevarējām lugu uzvest.
Kura loma jums, Rita, bija mīļākā?
Jānis: – Džuljeta.
Rita: – Man patika komiskas lomas.
Jānis: – Vai tad Džuljeta nav komiska?
Rita: – Mīļākā bija Elga Gunāra Priedes lugā «Lai arī rudens». Labprāt nospēlētu ellīgu vecenīti.
Jānis: – Man patika Volters lugā «Lai arī rudens», kuru spēlēju.
Jāni, vai nebija grūti būt režisoram?
Jānis: – Es Jaunsaulē biju gan režisors, gan aktieris. Bija vairāk darba, jo jādomā par sevi un citiem. Visādi jau gāja. Cits bija stumjams, grūžams un jūdzams. Citiem bērni un darbs. Tomēr aktieri bija pagudri.
Rita: – Jānim bija jāspēj saturēt kolektīvu.
Vai Jānis jums labāku lomu kā dzīvesbiedrei nepiešķīra?
Jānis: – Viņa jau man bija palaba aktrise.
Rita: – Viņš skatījās pēc iespējām. Kad kāja sāpēja, samierinājos ar suflieres lomu.
Jānis: – Mēs jau bijām teātra ģimene. Visa famīlija «Maijā un Paijā» spēlēja – es, Rita, dēls Uģis un vedekla Ilona. Kad bija pieņemšana Jaunsaules klubā, Raimonds Kugrēns ieraudzīja mūsu mazmeitiņu Mariku un teica: «Paskaties, tik mazs un rāpjas uz skatuves!»
Kas saistīja ļaudis teātrī?
Rita: – Mīlestība uz teātri, citādi nebūtu nākuši. Kamēr bija kolhozs, tikām uz teātri Rīgā. Tagad vairs nē. Uz «Tobāgo!» skola bija uzaicinājusi.
Jānis: – Es negribu braukt. Vai tad tagad tās ir «Skroderdienas», «Trīnes grēki»? Vai tad klasiku var pārtaisīt? Vai tad Blaumani var pārtaisīt? Teātra māksla ir pagrimusi.
Rita: – Tā nesaki vis!
Jānis: – Lai viņi nodarbojas ar jaunajiem, nevis klasiku pārtaisa.
Vai tad tie vairs ir «Mērnieku laiki»? Kā būtu, ja skulptūru pārlipinātu, roku noliktu zemāk vai augstāk?
Rita: – Nu tu gan sāc muldēt.
Jānis: – Kas ir no Māras Zālītes «Pilnas Māras istabiņas», «Tiesas», «Kaupēn, mans mīļais»? Vai tad briesmīgs bandīts ir pelnījis, ka par viņu saraksta darbu? Imanta Ziedoņa «Motocikls» ir viens stulbs un traks gabals.
Rita: – Man gan patika. Tu par daudz runā.
Jānis: – Nerunāšu nemaz, iešu ārā.
