Neesiet tik cietsirdīgi un nežēlīgi! Vairāk domājiet par labestību, mīlestību, kura nepieciešama katrai dzīvai radībai šajā pasaulē!
Neesiet tik cietsirdīgi un nežēlīgi! Vairāk domājiet par labestību, mīlestību, kura nepieciešama katrai dzīvai radībai šajā pasaulē! Šāds aicinājums lasāms vēstulē, ko «Bauskas Dzīve» saņēmusi no kādas mūsu rajona pagasta iedzīvotājas. Šī vēstule jāpiemin, jo tajā paustais ir patiešām nervus stindzinošs. Kādā zemnieku saimniecībā nežēlīgi izturas pret dzīvniekiem, tos mērdējot badā.
Par saviem kaimiņiem sašutusī lasītāja raksta tā: «Viss sākās ar mājlopu nebarošanu, tos ātri vien likvidēja, bet daži nomira.» Tālāk vēstulē viņa klāstījusi par saimnieku trim suņiem, no kuriem viens kaimiņu acu priekšā pamazām izģindis un nobeidzies bada nāvē. Vēstules autore uzskata, ka ģimenei par dzīvnieku aizsardzības noteikumu pārkāpšanu būtu jāsaņem sods.
Šķiet, ka mūsdienās vairs nekas nespēj pārsteigt. Ja dzīvniektiesību problēmu salīdzina ar tām, kas ļautiņus pašus skar un nodarbina ikdienā, varētu domāt, ka viens izģindis krancis vairāk vai mazāk – tā ir sīka vienība. Tad jājautā – vai, cenšoties nenodarbināt domas ar šķietami mazsvarīgām «zvēru» lietām, mēs nezaudējam spēju izprast dzīvās dabas līdzāspastāvēšanas jēgu? Vai, runājot par jēdzienu «dzīvība», mēs to neuztveram pārāk šauri, attiecinot tikai uz «homo sapiens»?
Ikviena dzīvība ir dārga, tātad saudzējama un sargājama. Vai slāpes, pazemojumu un sāpes izjūt koki? Visticamāk, ka – jā, tikai ne tādā izpratnē, kā mēs to varam iedomāties. Vai ir pamats domāt, ka dzīvnieki ir truli, nejūtīgi priekšmeti, kurus var nolikt malā vai izmest, kad tie kļuvuši par apgrūtinājumu?
Cik daudz piemēru tam, kā cilvēka sirdi spēj priecēt suns vai kaķis, kļūstot par draugu un acuraugu. Vienā gadījumā neviltotas rūpes un mīlestība pret dzīvnieku, bet otrā – vienaldzība, bezatbildība, nežēlība. Ko lai saka par cilvēkiem, kas novēršas no radījuma, kurš no maza, pūkaina un mīlīga dzīvnieciņa kļuvis par lieku un novecojušu «mēbeli»? Kādēļ turēt mājlopus tikai ieraduma pēc, ja dzīvniekam netiek sniegts viss nepieciešamais?
Gandrīz katram no mums mājās bijis vai ir kāds dzīvnieks, par ko gādāt. Bērni dažkārt vēlas uzņemties gādību par kādu radībiņu, lai pārliecinātos par spēju rūpēties, tātad – kādu mīlēt. Uzņemties atbildību par dzīvnieku – tas ir nopietns solis, un pirms tam būtu jātiek skaidrībā ar sevi: «Vai es to spēšu?» Runa ir par cilvēcīgu attieksmi ne tikai pret konkrētu dzīvnieku, kas atradīsies jūsu īpašumā, bet pret visu dzīvo radību kopumā.
Savvaļas dzīvniekos mājo instinkts mesties bēgt, ieraugot cilvēku. Mājdzīvniekam nav, kur bēgt. Viņa tiesības ir saņemt no saimnieka ēdienu, pajumti, mīļus vārdus. Ja dzīvnieks tiek pamests likteņa varā, tas nepārprotami liecina par dzīvniektiesību rupju pārkāpumu.
