Ceraukstietis Ēriks Dervits savas dzimtas likteņstāstus plāno apkopot grāmatā.
Ceraukstietis Ēriks Dervits savas dzimtas likteņstāstus plāno apkopot grāmatā.
1928. gada Ziemassvētku vakarā dzimušā vīra dzimtas dzīvesstāstos krustojas Latvijas un Baltkrievijas vēsture. Šī fotoliecība būs tikai neliela atblāzma no sirmā, paralizētā vīra atmiņām, kuru jau divdesmit gadu pēc autoavārijas pašaizliedzīgi kopj sieva Ilga.
Spējuši turēties pretī aizliegumam precēties
Ērikam Dervitam nav saglabājušās ne vecāku, ne vecvecāku bildes, taču attēlā redzams viņš pats jaunībā un jaunākā māsa Zenta. Ē. Dervits uzsver, ka ne tikai Latvijā dzimušie latvieši pārcietuši represijas, tās smagi skārušas arī tautiešus Baltkrievijā.
Tur Ērika vecvecāki no mātes puses Anna un Juris Jaunais nokļuva, aizbēgot no Kurzemes muižas 19. gadsimta 90. gadu sākumā, jo jauniešiem barons aizliedzis precēties. Ērika vecvecāki nokļuva Vaclavā, lielā latviešu kopienā.
Annai un Jurim dievs dāvāja septiņus bērnus – četras meitas un trīs dēlus. Meitu vidū bija arī Ērika māte Marta. Viņa nāca pasaulē 1905. gadā. Marta sagādājusi raizes Annai un Jurim, iepazīstoties un grasoties precēties ar 19 gadus vecāku izredzēto Jāni Dervitu (patiesībā – Dzērvīti, taču uzvārds laika gaitā mainījies). Tomēr Marta spējusi turēties pretī aizliegumam. Viņas drosmīgais lēmums sašķēlis stipro Jaunais ģimeni. Lai gan brāļi atbalstījuši Martas izvēli, tomēr nav uzdrošinājušies iebilst vecākiem. Martas un Jāņa pirmdzimtais gaidīts kā lielās un stiprās ģimenes atkalapvienotājs. Tā arī noticis.
Apvainoti pretpadomju aģitācijā
Ērika tēvs, būdams Ušackas rajona Vaclavas sādžas iedzīvotājs, 1932. gadā arestēts par it kā pretpadomju aģitāciju. Ēriks skaidro, ka viņa pretpadomju darbība izpaudusies tādējādi, ka tēvs nav vēlējies šķirties no rūpīgi iekoptas viensētas. Ģimene izvesta uz Polocku, tā atradās 50 kilometru no Vaclavas. Ēriks vēl spilgti atceras, kā divi spēcīgi noauguši latviešu jaunekļi ieradušies, lai vecmāmiņu, māti un bērnus aizvestu. Zēnam tas bijis liels pārdzīvojums. Ceļā uz Polocku viņš pirmoreiz ieraudzījis smago mašīnu un lokomotīvi.
Tēvs otrreiz arestēts 1938. gadā. Togad Dervitu ģimenē bez deviņgadīgā Ērika bijuši sešgadīgais Žaks, četrgadīgais Vladimirs un divgadīgā Zenta. Ģimenes galva apvainots piederībā latviešu nacionālistiskai organizācijai, kura par savu uzdevumu uzskatījusi PSRS dzīvojošu latviešu apvienošanos pret padomju varu. Tēvs tika nošauts, viņa kapavieta Ērikam nav zināma.
Māte kara laikā tika nogalināta. Ēriks 1945. gadā atbrauca uz Latviju. Tikai 50. gados viņam izdevās atrast jaunākos brāļus un māsu Zentu.
