Šķiet, Olimpisko spēļu laikā pat sporta nedraugi tomēr pievērš uzmanību pasaulē lielākajam un prestižākajam sarīkojumam.
Šķiet, Olimpisko spēļu laikā pat sporta nedraugi tomēr pievērš uzmanību pasaulē lielākajam un prestižākajam sarīkojumam. Ne jau tikai sportisko sasniegumu dēļ. Manuprāt, kā magnēts spēj saistīt sporta un kultūras, sporta un arhitektūras, modernu tehnoloģiju salikums vienuviet. Un Sidneja ir brīnišķīgs paraugs tam visam.
Atklāšanas ceremonijā redzētais manī raisīja pārdomas par HUMĀNISMU (pasaules uzskats, kam strāvo cauri mīlestība pret cilvēkiem, cieņa pret cilvēkiem.. – no skaidrojuma svešvārdu vārdnīcā). Balto olimpisko karogu ar pieckrāsu olimpiskajiem apļiem stadionā ienesa pasaulslaveni veterāni. Vēl aizkustinošāki bija olimpiskās lāpas tālā ceļojuma pēdējie metri līdz tās iededzināšanai. Stadionā invalīdu ratiņos ieveda kādreiz izcilu sportisti, kura tagad vairs nespēj pati kustēties, kopā ar viņu gāja Austrālijas vecākas un jaunākas ievērojamas sportistes. Dāmas rokās nesa lāpu, līdz tā nokļuva pēdējā posmā pie 400 metru barjerskrējējas austrālietes olimpiskās čempiones Ketijas Frīmenas. Viņa fantastiska ūdens un gaismas efektu apvienojuma fonā aizdedzināja lielo olimpisko uguni. Atklāšana apliecināja cilvēkmīlestību un spēju domāt par katra cilvēka vietu šajā pasaulē – arī invalīda, arī aborigēna.
Tālā Sidneja līdz mēneša beigām vēl būs pasaules sporta svētku centrs, bet es domās pārceļos uz mums tuvāku apkārtni. Ir tik labi, ka, pārveidojot Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas filiāles telpas, padomāts, lai tajās iekļūtu arī invalīdi, kuri pārvietojas ar braucamkrēsliem. Taču svinīgajā atklāšanā šovasar bija aicināti piedalīties banku, citu cienījamu organizāciju un iestāžu pārstāvji. Nebija neviena invalīda, nebija pensionāru un citu dzīves nelutināto, kuriem iepriekš minētās iestādes durvis jāver visbiežāk. Kāda svinību dalībniece pauda izbrīnu, kāpēc nav klāt to, kuriem šīs iestādes pakalpojumi paredzēti. Atbilde bija pārsteidzoša – tāpat jau viņi to nenovērtēšot. Katra organizācija pēc saviem ieskatiem rīko ceremonijas, bet aizvien biežāk jāatskārš, ka tādi brīži paredzēti sabiedrības augstākajiem slāņiem, kaut gan dažādas iestādes dzīvo no tās naudas, kas uzkrājas no mūsu maksātajiem nodokļiem.
Cilvēkmīlestība nedrīkstētu būt samākslota un viltota, bet varbūt savureiz ir labāk, ja to parāda arī tā, nevis noliedz neveiksminieku. Atmiņā vēl kāda aina. Jāņu ugunskurs spēj pulcināt arī tos, kuri jūtas nepiederīgi svētkiem. Kāds laucinieku pāris pēc ilgas gudrošanas devās ārā no mājas sildīties Līgo noskaņās. Netika jau viņi atraidīti, bet manī modās niknums, kad šādā vakarā jauns cilvēks, kuram dzīvē visnotaļ veicas, meklēja viesos ēnas. Sacīju, ka Līgo vakarā mēs visi esam Jāņabērni, kaut vai īsu brīdi visi vienādi. Lai ļaujamies labestībai, kuras trūkumu izjūt tik daudzi. Dalīdamies tajā, mēs palīdzam ne tikai vēl kādam, bet arī sevi stiprinām.
