Saribekjanu ģimene no Svitenes pagasta šķiet vienotās Eiropas nākotnes modeļa «dzīva ilustrācija» – multikultūru vide ar izteiktām nacionālām iezīmēm.
Saribekjanu ģimene no Svitenes pagasta šķiet vienotās Eiropas nākotnes modeļa «dzīva ilustrācija» – multikultūru vide ar izteiktām nacionālām iezīmēm.
Armēnis Vagans Saribekjans ar sievu Irinu, lietuvieti, iepazinušies studiju laikā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc augstskolas beigšanas viņi nosūtīti darbā uz Svitenes pagastu, kur palikuši dzīvot pastāvīgi. Bijušajā kolhozā viņi strādājuši par vadošiem speciālistiem, bet pašlaik Saribekjani ir zemnieku saimniecības «Apses» īpašnieki. Vagans ir vairākkārt izjutis vēlmi atgriezties Armēnijā, taču pēc jaunākā dēla piedzimšanas sapratis, ka Latvija jau ir kļuvusi par viņa otru dzimteni.
Irinas un Vagana ģimenē aug trīs bērni. Svetlana studē jurisprudenci Latvijas Policijas akadēmijā, bet Vardans un Samvels mācās Pilsrundāles vidusskolā.
Vagan, kāpēc jūs nolēmāt studēt tālajā un svešajā Latvijā? Bija taču iespējas mācīties Armēnijā vai Krievijā.
– Ģimenē esam desmit bērnu. Viens brālis dienēja Jelgavā, pēc tam iestājās Lauksaimniecības akadēmijā, apprecējās ar latvieti un sāka strādāt Krāslavas rajonā. Pusaudža vecumā gadu pavadīju pie brāļa Latvijā un mācījos Krāslavā. Taču ilgāk nevarēju izturēt, jo neizsakāmi ilgojos pēc mājām.
Kad nolēmu sākt studijas, man jau bija 24 gadi. Iespējas iegūt augstāko lauksaimniecības izglītību Armēnijā nemaz nebija tik lielas. Galu galā es varētu neizturēt konkursu, tāpēc ieklausījos brāļa padomos un aizbraucu uz Latviju. Augstskolā gribēju sākt mācīties latviešu valodu, bet pasniedzēji manu vēlmi atzina par nepamatotu. Kopš dzīvoju Latvijā, neviens ar mani nav mēģinājis sarunāties latviski. Sieva Irina šo valodu apguva tikai pēc studijām. Mājās ar dzīvesbiedri sarunājamies krieviski, bērni galvenokārt sazinās latviski. Milzīgās aizņemtības dēļ neesmu viņiem iemācījis armēņu valodu.
Vai pēc ierašanās Latvijā jūs piemeklēja tā dēvētais kultūršoks? Nosauciet dažas lietas, kas radīja izbrīnu!
– Ielās bija daudz stipri iereibušu, grīļīgu cilvēku. Tādus skatus Armēnijā nekur nevar redzēt. Parādīties dzērumā uz ielas ir negods. Armēņiem vispār nav raksturīga pārmērīga aizraušanās ar alkoholu.
Mani izbrīnīja cilvēku vēsās attiecības, vienaldzība. Tagad esmu sapratis, ka atsvešinātība ir nācijas īpatnība. Jūsu senči gadsimtiem ir dzīvojuši viensētās, bet armēņi – ciemos. Dzīve kopienā veido atšķirīgu komunikācijas modeli.
Pie saules trūkuma gan esmu pieradis. Vienalga, kāds gadalaiks valdītu, Armēnijā saule spīd katru dienu.
Bērnību jūs esat pavadījis kalnos. Mums, līdzenumā dzīvojošiem, ir grūti iedomāties šo vidi. Kādus tēlus glabā jūsu atmiņa?
– Es atceros katru putna ligzdiņu, katru avotu klintīs. Pirms vairākiem gadiem, viesodamies dzimtajā vietā, atskārtu, ka varu bez grūtībām atrast ikvienu savas bērnības taku. Mūsu ciems atrodas netālu no Sevana ezera. Līdz sešu gadu vecumam es dzīvoju augstu kalnos, kur vecāki ganīja lopus. Pirmo reizi nokļuvu ielejā, kad vajadzēja doties uz skolu. Mana bērnība kalnos bija neaprakstāmas brīvības izjūtas baudīšana. Es varēju gulēt diendusu zem klajas debess klints pakājē, pētīt debesis, akmeņus, augus. Tas nebija mežonīgums, bet dzīvošana saskaņā ar dabas ritmiem, harmonija.
Negribēdami to atzīt, mēs atrodamies dažādu stereotipu ietekmē un piesardzīgi izturamies pret svešiniekiem. Droši vien jums ir nācies saskarties ar visai «greiziem» priekšstatiem par armēņiem. Kāda bija jūsu reakcija?
– Stereotipu laiks jau ir pagājis. Sākumā man neklājās viegli. Armēnis? Tātad bagātnieks, kurš nopircis autovadītāja tiesības, augstskolas diplomu un vēl nezin ko. Ar lielu pacietību un neatlaidību man vajadzēja pierādīt valdošo priekšstatu aplamību. Es ļoti priecājos, ka tas ir izdevies, ka vietējā sabiedrībā esmu iemantojis cieņu. Vai zināt, kas ir labs armēnis? Vienalga, kurā pasaules malā viņš dzīvotu, armēnim ir jāgādā par savas nācijas prestižu.
Nacionālās identitātes saglabāšanā milzīga nozīme ir tradīcijām. Kas raksturo armēņu tradīciju dzīvotspēju?
– Mēs ar Irinu kāzas svinējām divas reizes. Mana lielā dzimta līgavu vēl nebija redzējusi, kad viss ciems jau sēdēja pie bagātīga mielasta galda un gaidīja «meiteni no ziemeļiem». Arī nākamajā dienā uz svinībām varēja ierasties jebkurš. Viesmīlība ir ļoti izteikta armēņu tradīcija. Arī draudzība. Īsts draugs ir kā ģimenes loceklis. Šeit man nav laimējies atrast tādu draugu, un iemesls ir kultūru atšķirības. Latvietim šķiet, ka armēnī visa kā ir par daudz – temperamenta, atvērtības, varbūt arī draudzībai izvirzīto prasību.
Tautas sadzīves kultūru atklāj spilgti nacionālā virtuve. Armēnijā jebkurš ēdiens ir krāsains. Es ilgi nevarēju pierast pie latviešu blāvajām zupām. Mūsu ģimene neaizraujas ar tipisku armēņu maltīšu gatavošanu, taču vietējos ēdienus papildinām ar kādu akcentu, piemēram, ar lielu daudzumu garšaugu. Esot Armēnijā, Irina brīnījās, kā mana mamma pat no dažiem kartupeļiem varēja izvārīt brīnišķīgu zupu. Viņa cēlās četros no rīta, staigāja pa kalniem un plūca garšzāles. Ir jāpazīst augi un jāpārzina to kombinācijas, lai virtuvē uzburtu brīnumu.
Cik bieži jūs varat apciemot savus tuviniekus?
– Līdz 1988. gadam braucām regulāri, tagad apmeklējumi ir kļuvuši retāki garā ceļa un krietno izdevumu dēļ. Bērni joprojām atceras vecmāmiņu, tēvočus un tantes. Mana māte nerunāja krieviski. Svetlana tagad brīnās un teic, ka, nezinot valodu, sapratusi visu vecmāmiņas sacīto. Kopš vecāki ir miruši, es neizjūtu tik lielu nostalģiju pēc dzimtenes. Mans talismans ir mātes austs paklājs Svitenes mājas viesistabā. Katrai armēņu sievietei ir jānoauž viens paklājs, ko dāvināt dēliem. Ģimenē esmu jaunākais. Manējo paklāju mamma auda vēlos vakaros un naktīs gandrīz septiņus mēnešus. Pati vērpa, krāsoja dzijas un lika tās krāšņos armēņu ornamentos.
***
Interesanti
Kādas tautas mentalitāte jūsos izpaužas spilgtāk?
SAMVELS (14 gadu): «Es vēl neesmu formulējis savu nacionālo piederību. Domāju krievu valodā, lai gan sarunājos latviski. Šķiet, ka manā uztverē dominē krievu mentalitāte.»
SVETLANA (22 gadi): «Sabiedrībā visi ir pārliecināti, ka esmu latviete. Mulsina vienīgi mans vārds. Taču es jūtos daudz enerģiskāka un karstasinīgāka par «vidusmēra latvieti».»
VARDANS (18 gadu): «Esmu armēnis. Mana tēta dzimtenē man patīk viss – cilvēki, viņu attiecības, daba. Dažbrīd es ļoti ilgojos pēc Armēnijas. Starp citu, mēs ar Samvelu pārvaldām lietuviešu valodu, bet pasauli es redzu ar armēņa acīm.»
***
Recepte
Hankali – svētdienas ātrā maltīte armēņu gaumē
Sagatavo mīklu un izrullē to pēc iespējas plānākā kārtā. Sagriež rombiņus, liek vārīties verdošā ūdenī.
Kausētā sviestā apbrūnina vairākus smalki sagrieztus sīpolus, mērci ielej bļodā. Atsevišķi sakuļ kefīru ar saberztu ķiploku.
Mīklas rombiņus liek šķīvjos un pievieno sagatavotās mērces.
Slinkas saimnieces mīklas vietā var izmantot makaronus.
