No dienesta Iekšlietu ministrijas sardzes pulkā atgriezies Brunavas pagasta jaunietis ULDIS IĻŅICKIS.
No dienesta Iekšlietu ministrijas sardzes pulkā atgriezies Brunavas pagasta jaunietis ULDIS IĻŅICKIS. Viņš labprāt stāstīja par pavadīto laiku Latvijas armijā, kur ieguvis kaprāļa dienesta pakāpi.
Kā tu gatavojies dienestam Latvijas armijā?
– Armijā mani iesauca 19 gadu vecumā. Tad jau biju ieguvis vidējo izglītību un diezgan labu fizisko rūdījumu vecāku saimniecībā. Varēju lepoties arī ar šofera un traktorista tiesībām. Tam bija liela nozīme dienesta gaitās, jo pēc obligātajām mācībām mani atstāja pulka tehniskās nodrošināšanas autovadā. Tiem puišiem, kuriem šādu priekšrocību nebija, klājās daudz grūtāk. No daļas 84 puišiem jau pirmajos dienesta mēnešos «atbira» 13. Daži neizturēja fizisko slodzi, citiem izrādījās vārga veselība. Gadījās arī simulanti, kuriem vislielākās grūtības sagādāja iekļaušanās režīmā.
Daudz dzirdēts par puišu ārpusreglamenta attiecībām armijā. Kādas tās bija jūsu daļā?
– Gadījās tā, ka tieši mana dienesta laikā no pusotra gada uz gadu tika saīsināts dienēšanas laiks. Tas radīja spriedzi starp jaunajiem un vecajiem dienesta biedriem. Naivi būtu ticēt, ka pēc komandiera pavēles uzreiz normalizēsies savstarpējās attiecības. Padomijas laiku «ģedovščinai» ir dziļas saknes, kas sniedzas ārpus armijas. Dienestā par dzērājiem un ļaundariem nekļūst. Turpretī jaunietis, kurš jau no bērnības ir iepazinis alkoholu un tā izraisīto ļaunumu, juzdams savās rokās ieroci un varu, ko tas dod, arī pats kļūst ļauns un nežēlīgs. Viņa «izlādēšanās» uz vājākajiem daļēji izskaidrojama ar vēlēšanos atmaksāt par pašam nodarīto ļaunu- mu. Man likās nepieņemami, ka arī šādiem zaldātiem tika piešķirtas dienesta pakāpes, nevērtējot viņu inteliģenci un izglītību. Tāds komandieris pats ir spējīgs uz ļaunprātīgu rīcību, izmantojot dienesta stāvokli.
Kāda bija jūsu vada puišu vispārējā izglītība un kā tas ietekmēja dienesta pienākumu pildīšanu ieslodzījuma vietās?
– Mūsu vadā tikai 23 procentiem puišu bija vidējā izglītība. Dienēja arī jaunieši, kuri mācījušies palīgskolās, arī pamatskolu nepabeigušie. Tādēļ dažkārt apsargātājs daudz neatšķīrās no apsargājamā, tikai viens atradās aiz žoga, bet otram rokās ierocis… Aiz žoga vairākums ir jauniešu, kuriem dzīvē diemžēl pietrūcis armijā dotā rūdījuma. Uzskatu, ka mūsu valsts ieslodzījuma vietu apsardze pašlaik nav pietiekami droša un nebūs tāda, kamēr šajā darbā nestāsies profesionāļi.
uu Vai skopais armijas budžets neradīja papildu grūtības un nesaskaņas?
– Nedomāju, ka tas būtu mūs būtiski iespaidojis. Bijām labi apģērbti un nebija arī problēmu personiskās higiēnas nodrošināšanā. Arī paēduši bijām pietiekami.
Vai tu par armiju saglabāsi arī labas atmiņas?
– Kā mājās jau nejutos. No armijas atgriezos pašapzinīgāks, vīrišķīgāks, ieguvis dzīves pieredzi, kas man lieliski noderēs. Arī dienesta biedri un draugi man tagad visās Latvijas malās. Uz dzīvi skatos daudz redzīgākām acīm, neatkarīgi protu spriest un vērtēt. Daudz tuvākas man kļuvušas tēva mājas un nozīmīgāks ģimenes siltums. Tagad apzinos, ka viss, ko daru un spēju sasniegt, vajadzīgs man pašam.
Ko tu gribētu novēlēt jauniešiem, kuri gatavojas iet dienestā? Kādi ir tavi nākotnes nodomi?
– No armijas nav jābaidās. Tā ir vajadzīga valstij un lielā mērā arī mums pašiem. Lai būtu vieglāk dienēt, sevišķi svarīgs ir fiziskais rūdījums. Armijā visu noliks pa vietām un iedos vēl stimulu turpmākajai dzīvei.
Kamēr nav zudis mans armijā iegūtais profesionālisms, vēlos dienēt robežsargos. Esmu domājis arī par neklātienes studijām Aizsardzības akadēmijā.
