Trīsdesmit sešus gadus vecā ceraukstieša Guntara Žilinska vizītkartē rakstīts – profesionāls karavīrs. Jau bērnībā Guntars bija pārliecināts, ka par tādu kļūs.
Trīsdesmit sešus gadus vecā ceraukstieša Guntara Žilinska vizītkartē rakstīts – profesionāls karavīrs. Jau bērnībā Guntars bija pārliecināts, ka par tādu kļūs. Padomju armijā viņš apguva izpletņlēcēja, alpīnista, akvalangista, sapiera, kā arī citas militārās iemaņas. Pašlaik viņš ir SIA «Bauskas klēts» apsardzes daļas vadītājs un arī viens no pērn atjaunotā Bauskas aviokluba vadītājiem un instruktoriem.
Kādu Latvijas armiju vēlētos redzēt Guntars Žilinskis – cilvēks, kurš astoņarpus armijā pavadītus gadus uzskata par skaistāko laiku dzīvē. Par to – šajā sarunā.
Guntars astoņdesmito gadu sākumā dienēja Padomju armijā jūras kājiniekos. Dienestam sekoja mācības Sevastopoles 119. mičmaņu un praporščiku skolā, kuru Guntars ar izcilību pabeidza 1984. gadā kā trieciendesanta vada komandieris. (Trieciendesanta vienības veic izlūkošanu, cīņā iet pašas pirmās, «iztīra» ceļu un sagatavo placdarmu galvenajiem spēkiem – G. Ž.) Kortiku (kara flotes virsnieku duncītis – J. F.) un uzplečus viņam pasniedza pats Melnās jūras Kara flotes virspavēlnieks kontradmirālis Hronopulo. Drīz pēc tam Guntars pabeidza arī divas diversantu skolas – «Saturns» Kazačje līcī un «Parusnoje» Baltijas flotē.
Mājās no virsdienesta Guntars atgriezās 1989. gadā pēc tam, kad bija «izbagarējis» neskaitāmas jūras un atlabis no smaga, Angolā iegūta ievainojuma. No 1991. līdz 1993. gadam Guntars bija virsnieks Latvijas robežsardzē. Viņš ir tēvs deviņus gadus vecajam Edgaram un 13 gadu vecajai Lindai, vīrs sievai Antoņinai.
uu Tu vairākkārt esi nosūtīts uz reālas karadarbības vietām. Kā tu spēji «savākt» sevi, padotos?
– Mācību laikā mums «dzina» iekšā kara psiholoģiju. Pat virs kazarmu durvīm bija uzraksts – «V vojennoj kazarme – ņe slovo o mire» (Militārajā kazarmā – ne vārda par mieru).
Karā runa nav par patriotismu. Karavīram ir jāpilda savs pienākums. Mēs karojām ne jau «par PSRS, par biedru Brežņevu»… Es gāju aiz sava komandiera, kuram ticēju. Mani padotie ticēja man. Mēs bijām viena komanda. Politiķi ir tie, kuri propagandē: «Lūk, viņi dodas cīņā par PSRS, par dzimteni.» Toreiz daudz ko arī noklusēja – par karu Vjetnamā, Angolā, Mozambikā… Te var saukt bez jēgas. Par Afganistānu gan nevarēja noklusēt – pārāk daudz puišu tur galvu nolika.
Tagad Latvijā dzirdu sakām: «Ja kāds iebruks, mēs savāksimies un iesim mežā.» Kurš organizēs? Tās ir aplamības. Laiki ir mainījušies. Doma par partizāņu karu ir bezjēdzīga.
uu Tev noteikti ir savs vērtējums par nekārtībām Alūksnes mobilo strēlnieku bataljonā.
– Jūras kājinieku virsnieki kareivjiem teica: «Es esmu tavs tēvs, māte un Romas pāvests.» Ja tā ir mana rota, es saviem padotajiem esmu tēvs, kas var sodīt, māte, kas var pažēlot, un pāvests, kas var piedot. Es esmu noteicējs. Ja rotā nav kārtības, tad vaina ir komandierī.
Kāds puisis, kurš tagad dienē Latvijas armijā, man stāsta – samet zaldātiņi pa latiņam virsseržantam un viņus nedzenā. Neviens ar zaldātiem negrib nodarboties, tāpēc tā notiek. Mūs nodzenāja tā, ka vakarā matrozītis iekrita gultā «ar nolaistiem spārniņiem» un no rīta tāds pats notirpis pamodās. Viņu neinteresēja ne pār žogu pārlēkt, ne meitās aiziet… Runājot par «ģedovščinu» – ja kareivis būs pazemots, viņam zudīs cieņa pret vadību un visu pārējo. Šo principu stingri ievēroja arī slavenais karavadonis Napoleons.
uu Kādai, tavuprāt, jābūt Latvijas armijai?
– Profesionālai. Lai Dievs dod pierādīt pasaulei, ka Latvijā ir kādi piecsimt cilvēku, kuri vismaz pāris stundu spēj noturēt pārspēku un ir gatavi pat mirt. Tā nauda, ko pašlaik grūž armijai, kuras patiesībā nav, ir zemē nomesta. Es lieku savu galvu ķīlā – ja Latvijā ienāks kaut vai viena jūras kājinieku trieciendesanta rota, 79 cilvēki, tā izies Latvijai cauri bez apstāšanās. Nebūs reāla spēka, kas to aiztur. Jo tie puiši ir pārāk labi apmācīti un apbruņoti. Viņu komandieri ir pabijuši sešos septiņos karos.
uu Tavi priekšlikumi, lai situāciju uzlabotu.
– Iespējas ir – «jāsalasa» vecie kadri. Viņus gatavojot, Padomju Savienība ieguldīja lielu naudu. Žēl, bet attieksme šodien Latvijā ir tāda – viss, kas saistīts ar krievu armiju vai nepilsoņu iekļaušanu bruņotajos spēkos, ir slikti. Bet kāda «šķirba», kas tevi glābj un aizstāv – krievs, latvietis vai amerikānis!
Atceros, deviņdesmitajā gadā Rīgā bija glābēju komanda – profesionāli izpletņlēcēji, ūdenslīdēji. Viņu rīcībā bija aprīkojums, tostarp helikopters. Un kas notika? Viņiem gluži vienkārši iedeva ar kāju pa pakaļu un padzina tādēļ, ka nepilsoņi. Zemessargi no viņu izpletņiem sašuva teltis…
Armijā virsniekam ir trīs autoritātes – profesionāļa, «zvaigžņu» un kulaka. Pirmā ir pati dārgākā, visgrūtāk iegūstamā. Kulaka autoritāte – tā parasti darbojas līdz pirmajai kaujai, kad «kulaka autoritāte» saņem lodi mugurā.
uu Divus gadus tu vadīji robežsardzes rotu…
– Jā, vairāk par simt cilvēku tajā bija un ne jau tie paši labākie – arī bravūrīgi ielaspuikas, dauzoņas. Bet visi tie puiši bija pie vietas. Mēs ne tikai robežu sargājām. Manā laikā neitralizējām ap 250 atrastu spridzekļu. Tie puiši, kuri atnāca pie manis dienēt obligātajā dienestā, visi palika virsdienestā.
uu …un pēc tam aizgāji no Latvijas armijas?
– Mani padzina. Divas krievu virsnieku ģimenes, kas brauca ārā no Latvijas, tika pazemotas un izsmietas. Es, būdams virsnieku kastas pārstāvis, uzskatīju par pienākumu ar godu pārvest tās pāri robežai.
«Ja brauca virsnieki, noteikti veda līdzi ieročus. Ja veda ieročus, noteikti par to kāds ņēma naudu.» Tāda bija nostāja. Ierosināja pat krimināllietu, ko vēlāk izbeidza, mājās izdarīja kratīšanu.
uu Vai baiļu izjūta tev ir sveša?
– Ir bijuši brīži, kad esmu izjutis paniskas bailes. Bet tikai uz acumirkli. Protams, arī, lecot no lidmašīnas, nav tā, ka viss «pofig»…
