IVETA GRIGAĻŪNE – ģimenes ārste, kura praktizē Codes pagastā. Dzimusi un augusi Rīgā, beigusi Iecavas vidusskolu.
IVETA GRIGAĻŪNE – ģimenes ārste, kura praktizē Codes pagastā. Dzimusi un augusi Rīgā, beigusi Iecavas vidusskolu. Pēc Latvijas Medicīnas institūta absolvēšanas praktizē desmit gadu, pamatspecialitāte – vispārējā ārstniecība. Ģimenes ārsta praksi reģistrējusi šī gada 6. martā. Par savu dakteri Ivetu Grigaļūni izvēlējušies 1777 pacienti.
Ivetas Grigaļūnes vīrs Jānis ir amatnieks – galdnieks. Ģimenē aug divas meitas – septiņus gadus vecā Ieva un piecgadīgā Inga.
Horoskopā viņai atbilst Vērša zīme, uz robežas ar Aunu. Iveta atzīst, ka no vienas zīmes viņā iemājojis darbīgs enerģiskums, no otras – laiskums. Mīļākā grāmata – A. Kronina «Citadele», romāns par ārsta ikdienu un ceļa laušanu dzīvē.
Kā izlēmāt kļūt par dakteri?
– Līdz devītajai klasei nezināju, kas gribu būt. Man ir septiņus gadus jaunāks brālis, ar viņu mazotnē daudz spēlējāmies «dakteros», lasījām ērkšķīšus, viens otru potējām. Kaķēnus, putniņus ārstēju. Gribēju būt aktrise un esmu diezgan daudz piedalījusies drāmas kolektīvos, vēl tagad man to gribētos. Vilināja dabaszinātnes, biju savākusi dažādas augu un putnu olu kolekcijas. Neslēpšu, man rados ir mediķi. Mana mamma ilgus gadus praktizēja Iecavā – daktere Austra Krūmiņa. Vectēvs un mammas brālis arī ir dakteri. Lai pārbaudītu sevi, skolas laikā pieteicos «Lotosā» un strādāju par sanitāri slimnīcā. Institūta laikā man nebija jāstrādā, varēju no sirds studēt, jo vecāki mani atbalstīja.
Esat tāda droša, uzņēmīga.
– Arī par to man jāpateicas ģimenei. Tiku lutināta, un man nekad nav bijis jācieš no tā, ka visu laiku jārēķina, ko var un ko nevar atļauties. Tas attīsta drosmi, ticību, ka es varu, es spēšu, kompleksu manī nav. Esmu novērojusi, kā daudzos cilvēkos, kuru ģimenes ilgstoši cieš trūkumu, tagad attīstās latviešiem tik raksturīgais «mazā cilvēka» komplekss – es jau nekas neesmu, nevaru. Tas iedragā personību. Diemžēl šīs izjūtas nav svešas arī ārstiem.
Eksperimenta kārtā jau 1999. gada rudenī jūs piekritāt pāriet uz gluži citu finansējuma sistēmu – kapitācijas principu, saņemot līdzekļus atbilstoši pierakstīto pacientu skaitam.
– Esmu ļoti piesardzīga un nemēdzu lēkt uz galvas ūdenī. Savulaik biju niknākā pretiniece daktera Andra Glāzīša ieviestajam «rublim», kas tagad kļuvis par ierasto pacienta nodevu. Taču šoreiz es parēķināju un sapratu, ka kapitācija varētu būt labs piedāvājums. Atbildība mani nebiedēja. Nekad neesmu strādājusi lielā poliklīnikā, kopā ar citiem ārstiem. Praktizējot Codes doktorātā, biju pieradusi būt pati sev par pātagu. Nu ko es varēju zaudēt? Šogad no 1. septembra kapitāciju sola ieviest Viduslatvijas slimokasē. Līdz šim esmu bijusi apmierināta ar šo sistēmu. Neesmu taupījusi naudu, sūtu savus pacientus uz analīzēm, pie speciālistiem, konsultantiem, maksāju par šiem pakalpojumiem. Tomēr ir bažas, ka, ieviešot kapitāciju masveidā, varētu rasties kādi ierobežojumi vai arī naudas visiem ārstiem nepietiktu. Medicīnas finansējums kļūst arvien skopāks. Dakteri tiek padarīti par ķīlniekiem starp skopo valsti un trūcīgajiem pacientiem.
Tiek pat spriests, ka Latvijā nāksies ieviest maksas medicīnu. Vai nenotiks tā, ka pacienti neies pie ārsta?
– Tas jau notiek. Gribējās raudāt, kad aizbraucu pie bērna, kuram divas dienas sāpējusi auss. Dakteri mamma nav saukusi, jo viņai neesot naudas. Tas ir gan kauns, gan šausmas. Daudz sirdzēju ar ielaistām kaitēm tiešā ceļā uz slimnīcu nogādā ātrā palīdzība. Negribētos piedzīvot laiku, kad cilvēki bezpalīdzīgi mirs mājās, sievietes dzemdēs mežā. Tomēr apzinos, ja valsts nepalielinās finansējuma daļu medicīnai, maksas pakalpojumu apjoms augs.
Tiek uzsvērts, ka ģimenes ārstam jābūt pieejamam augu diennakti. Vai neciešat no tā, ka jums tiek laupītas tiesības uz katram pienākošos vientulības devu?
– Gan jā, gan nē. Zinu, ka lekšu no gultas trijos naktī, ja tas būs gadījums, kad mana palīdzība var glābt cilvēka dzīvību. Kaut arī šim nolūkam ir domāti citi dienesti. Taču man ir bijis skumji, ja, nerēķinoties ar manu atpūtu, var piecelt no miega, lai pavaicātu, kā pārvarēt murgus pēc trīs dienas ilguša «plosta» vai kā apturēt caureju. Mēs visi esam cilvēki, neizgulējusies un neatpūtusies es nākamajā dienā nespēju kvalitatīvi strādāt. Eiropā un pasaulē, ko mums min kā piemēru, ģimenes ārstiem ir darba laiks, atvaļinājums, tiesības uz privāto dzīvi. Latvijā pašlaik ir pārejas periods. Sabiedrība nav radināta rūpēties par veselību. 50 gadu cilvēkiem bija ilūzija, ka viss ir nodrošināts, – slimības lapa, nav problēmu pagulēt slimnīcā, un viss bez maksas. Tirgus ekonomikas apstākļos «piepeši» atklājies, ka tā ir prece un tai ir sava cena.
Lauku iedzīvotājs esot ļoti īpašs pacients. «Piecītis» netiekot žēlots lopiņa veselībai, bet savā labā latu negribot izdot.
– Tas varbūt varētu attiekties uz dziļiem laukiem. Codes pagastā pirms manis arvien strādājuši labi ārsti. Arī Bauska nav tālu, Rīga sasniedzama. Cilvēki ir pieraduši, ka viņiem ir pieejama medicīniskā palīdzība. Reizēm atnāk pacients, izsaka savas sūdzības, bet jūtu, ka tas nav īstais nāciena iemesls. Bieži gribas tikai to nieku – ar kādu parunāties. Ģimenes ārstam nepieciešamas arī psihoterapeita zināšanas. Bet ir bijuši arī daži tādi pacienti, kuriem pietrūcis naudas ziepēm… Negribu apgalvot, ka pie tā vainojama valsts.
Latvijā medicīnai trūkstot tikai divu lietu – naudas un zināšanu, bet to apguvei atkal vajadzīga tā pati nauda. Cik maksājuši kursi, ko esat šogad apmeklējusi?
– Papildināju zināšanas ginekoloģijā, noklausījos četras lekcijas un nedēļu praktizēju pie dakteres Tirānes. Strādāju 12 stundu, tas bija ļoti interesanti un derīgi. Par kursiem bija jāmaksā 120 latu. Kapitācija zināšanu papildināšanai paredz 240 latu gadā. Piedāvājumu ir daudz, bet visu nosaka maksātspēja.
Pacientiem tiek atgādināts, ka viņiem ir tiesības, ārstiem – pienākumi. Mediķiem bieži jāuzklausa sāpīgi pārmetumi.
– Mani dzīvē cilvēki ir gan gremdējuši, gan devuši spēku. Aizvainojumam ir jātiek pāri, to nedrīkst glabāt sevī. Vilis Lācis rakstījis, ka vētras aplauztie koki ataug kuplāki. Esmu šādas vētras pārdzīvojusi, bijusi «bedrē». Tas vienā ziņā nav slikti, attīra dvēseli. Neesmu reliģioza, bet sirdī ticu karmas likumam. Nedrīkst darīt kādam sliktu, tas atgriezīsies pie paša. Ārsta pienākums ir palīdzēt ikvienam slimniekam. Simpātijām nav nozīmes, tas ir mans darbs, mazliet nākas būt aktierim, smaidīt arī tad, kad pašam sāp.
Vai ir kāds cilvēks, kuram jūs varat izkratīt sirdi, ja jūtaties slikti? Ar ko mēdzat sevi palutināt, kad kļūst sevis žēl?
– Man ir viena ļoti laba draudzene, arī mediķe. Viņai esmu stāstījusi visu, tāda uzticēšanās reti gadās, un tā ir liela laime. Draugus ar savām nedienām neapgrūtinu. Drīzāk «izmaļu» sāpi sevī, noslēdzos. Lai atgūtu dzīvesprieku, aizeju pie friziera, kosmetologa, apēdu ko garšīgu. Esmu azartiska autovadītāja, tiesības man ir astoto gadu. Pirmā mašīna bija «Ņiva», pēc tam «Opel». Man ir ļoti labs vīrs. Viņš ļoti mīl bērnus, mēs nedalām savā starpā mājas darbus. Jānis ir gādājis, lai ikdienas solis man tiktu atvieglots. Meitas aug ļoti patstāvīgas.
Kurš gadalaiks jums patīk?
– Starp pavasari un vasaru maijā – kad ievas beidz ziedēt un ceriņi sāk. Tad izjūtu, ka vēl esmu jauna. Jūlijā koku un zāles zaļums jau ir tāds noguris, noputējis. Neieredzu novembri, tas daudziem ir depresiju laiks.
