Vecā gada pēdējā diena, ko pārklāja lēni slīdošas sniega pārslas, šķita kā izlīdzinājums pagājušā gada raizēm un nebūšanām.
Vecā gada pēdējā diena, ko pārklāja lēni slīdošas sniega pārslas, šķita kā izlīdzinājums pagājušā gada raizēm un nebūšanām. Par spīti visiem paredzējumiem, valstsvīru piezemētajām Jaungada uzrunām, horoskopiem un tautas ticējumiem, jo baltā krāsa tomēr ir visvisādi rosinoša, gaišuma apdvesta. Bet cerētais jau spējis pagaist.
Sporta draugi un līdzjutēji pirmajā brīdī pat nespēja noticēt 4. janvāra ziņai – atcelts Lisabonas–Dakaras rallijreids. Arī es, tāpat kā daudzi, biju noskaņojusies turēt īkšķus par novadnieku, sporta automobiļa “OSCar” pilotu Jāni Āzi, par kaimiņiem – Jelgavas rajona motosportistiem brāļiem Jāni un Eināru Vinteriem –, kuri kopj zemi Elejas apkaimē. Protams, arī par citiem Latvijas sportistiem, kuri bija sagatavojušies garajiem tuksnešu pārbraucieniem. J. Āzis intervijās televīzijai pauda nožēlu par rallija atcelšanu un pieļāva citus sportiskus pārbaudījumus. Viņa līdzsvarotais skatījums it kā dod cerības, bet pasaules politikai ir savi līkloči, un nav vairs tie laiki, kad, piemēram, senatnē olimpisko spēļu laikā kari tika pārtraukti.
Rallija atcelšana raisījusi plašas diskusijas, daudzi uzskata, ka tas varēja notikt teritorijās, kur terorisma draudi nav tik bīstami. Četru Francijas tūristu nogalināšana pagājušā gada 24. decembrī Mauritānijā, kurai cauri vajadzēja virzīties deviņiem rallijreida posmiem, bija galvenais iemesls prestižo autosacensību atcelšanai. Tās pat salīdzina ar automoto olimpiskajām spēlēm, kurām gatavojoties ieguldīti milzīgi finanšu un psiholoģiskie resursi. Tādēļ, manuprāt, diskusijas par atlikšanu vēl turpināsies. Taču organizatori drošības apsvērumus uzskata par svarīgāko. Pašlaik neviens nezina, vai būs 30. Dakaras rallijs.
