Bauskas Tautas teātra ilggadējai aktrisei Klārai Kreicbergai 31. oktobrī paliktu 85 gadi. Diemžēl jau vairākus mēnešus Klāriņas nav mūsu vidū.
Bauskas Tautas teātra ilggadējai aktrisei Klārai Kreicbergai 31. oktobrī paliktu 85 gadi.
Diemžēl jau vairākus mēnešus Klāriņas nav mūsu vidū. Teātra kolēģes, kuras Klāru Kreicbergu ilgi pazina un mīlēja, dalās atmiņās par viņu.
Dzintra Olava raksta:
«Prāts nevar pierast pie domas, ka Klāras Kreicbergas vairs nav mūsu vidū. Pārāk nesen tas notika.
Vairākums baušķenieku viņu pazina kā cilvēku, kura mūža lielāko daļu dzīvoja Bauskā, strādāja par fotogrāfi fotodarbnīcā un bija redzama uz skatuves, spēlējot Bauskas Tautas teātra izrādēs. Bet šodien mums par viņu ir tikai atmiņas.
Daudzi no mums 31. oktobrī būtu gājuši pie Klāras, zvanījuši vai sūtījuši skaistas apsveikumu kartītes ar visa laba novēlējumiem iespaidīgajā jubilejā, bet tagad ir tikai viena iespēja – aiziet uz kapsētu, iedegt svecītes, nolikt ziedus un klusēt. Tomēr, atceroties Klāriņas jautrību un humora dzirksti, būs visiem kopā jānodungo arī kāda dziesmiņa.»
Par Klāru Kreicbergu stāsta Bauskas Tautas teātra aktrise Rita Kārkliņa:
«Atmiņas ir tās, kas soļo vienmēr līdzās un runājas ar mums. Vai gan nav gadījies Bauskā šķērsot ielu tanī pārejā, kura Klāriņai bija pēdējais gājiens? Jā! Un atmiņas piestājas ceļabiedrēs un stāsta, un stāsta. Atkal kā senāk redzu jauko Kreicbergu pāri, redzu, kā gājām teātra gaitās uz Kultūras namu. Visu viņi darīja pamatīgi un ar lielu atdevi.
Visas trīs meitiņas dzīvoja tam līdzi, gan mājās palikdamas, gan būdamas pirmās skatītājas. Kārlis arī fotografēja izrādes, un šie uzņēmumi dzīvos daudzos albumos. Un tad tie lielie teātra izbraukumi pat uz vairākām dienām ar lielajām lugām, kā, piemēram: «Silaines muiža», «Zvejnieka dēls», «Vecais pilskungs» un citas! Tur kā likums kopā Klāra un Kārlis, tur arī dziesma un jautrība. Tādos lielos pasākumos gadās arī dažādi piedzīvojumi. Jā – Klāras kritiens Jēkabpilī no aizkulisēm pagrabā. Tad atkal satiksmes straujumā teātra mašīnai kāds akmens izsitis priekšējos stiklus, un mēs smiedamies braucam, samaukuši galvās celofāna kules.
Bet atmiņa man atgādina, ka oktobrī Klāriņai būtu 85 gadu jubileja. Tai bija jābūt skaistai un dzirkstošai kā Klāriņas dzīvīgums un humors, tai bija jābūt jauku vēlējumu pārpilnai. Bet viņa to nesvinēs vairs viena bez Kārļa… Atmiņa jautā: vai jel kad varēs to ielas pāreju pāriet, neatceroties Klāriņas traģēdiju? Ejot esmu sasniegusi to māju ar Kreicbergu dzīvokļa logiem, kuri tagad ir ne tikai tumši un klusi, bet arī mēmi…»
