Dzīvē notiek daudz kas vairāk, nekā fantāzija spēj tvert. Mēs neatceramies dienas, mēs atceramies mirkļus un atgadījumus. Te daži manas dzīves mirkļi no sērijas «Tā gadās». «Bauskas Dzīve» aicina arī lasītājus dalīties savos piedzīvotajos atgadījumos, kas ir kuriozi vai absurdi, vai pamācoši, vai smieklīgi.
Automātiskas darbības pieviļ
Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas klientu apkalpošanas centrā darīšanas man bija pirms pieciem gadiem, nu atkal turp bija jādodas, jānoskaidro, varbūt varu tomēr agrāk aiziet pensijā… Kā parasti, ceļu veicu ātrā gaitā un automātiski – novada domes administrācijas ēkas pirmajā stāvā pa kreisi, un atkal pirmās durvis pa kreisi. Esmu taču šajā iestādē bijusi! Kabinetā vēršos pie sievietes, kas sēž pa kreisi (sistēmu nedrīkst jaukt), un izklāstu savu jautājumu. Par dažām dāmām gan nobrīnos: kopš kura laika šīs speciālistes «sociālajos» sākušas strādāt, ja tikko vēl bija Lauku konsultāciju centrā?
Speciālistes, izrādās, profesiju nav mainījušas, vienīgi telpas. Pieci gadi ir pietiekami ilgs laiks, pa to Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Bauskas klientu apkalpošanas centra kabineti «pavirzīti» mazliet tālāk, «sašaurinājušies», esmu ienākusi Lauku konsultāciju centrā, kur darbinieces pensiju man nevar iedalīt, bet zemnieku saimniecības man nav, pat ne mazdārziņa. Kauns un mācība: tomēr jāizvairās no automātiskām darbībām, jāatrauj acis no grīdas un jālasa, kas uz durvīm rakstīts.
Līdzīgi gadījās draudzenei, kura Ceļu satiksmes drošības direkcijā gaidīja rindā, lai piereģistrētu automobili. Kā jau tādās reizēs, vērojam citus cilvēkus. Viņas uzmanību saistīja vīrietis, kurš izskatījās pārāk sievišķīgs. Sagadījās, ka abi reizē devušies uz tualeti. Vīrietis ienesās iekšā pirmajās durvīs, draudzene automātiski gāja uz nākamajām – loģiski, ka viņai jāmeklē cita tualete. Pēdējā sekundē pacēlusi acis uz uzrakstu, kas vēstīja – vīriešu tualete, un metusies atpakaļ. Tad sanāk, ka vīrietis nebija vīrietis? Par savu sievietību gan viņa pārliecināta. Atkal automātiskas darbības pieviļ.
Valoda «ieved dūmos»
Daži uzraksti un svešvalodas mūs ik pa brīdim «ieved dūmos». Daudz ceļojot ar auto pa Latviju, ceļmalās uzmanību piesaista uzraksti un reklāmas. Nokaltis koks nokrāsots spilgtā krāsā, kas izceļas uz apkārtējās ainavas fona. Pie tā uzraksts KRASAS.lv. Abas ar ceļabiedri saprotam, ka tā ir brīnišķīgi izdomāta norāde uz viesu namu ar nosaukumu «Krasas»… Atceļā braucot atkal garām amizantajam kokam, mums «pielec», ka tā ir krāsu tirdzniecības interneta vietnes reklāma: krasas.lv. Kā gan iepriekš to neievērojām?! Virtuālā vide garumzīmes un mīkstinājuma zīmes no latviešu valodas neatlaidīgi nīdē, bet mēs jau vēl esam pie pareizas latviešu valodas pieradusī paaudze…
Tikko ceļmalā ievēroju plakātu «Cieni Citus!». Es to izlasīju kā «Sieni Situs!» un nodomāju, ka tas ir kāds teiciens latīniski. Būs jāapskatās mājās, ko nozīmē. Pēc gabala atkal tas pats plakāts, bet nu jau pasmejos par sevi, ka svešvalodas tiešām nojaukušas prātu, jo tas ir vienkāršs latviešu aicinājums: «Cieni citus!»
Kādreiz ļoti pētīju asins analīžu rezultātu izdrukas. Vienā no tām pretī kādam izmeklējumam bija ieraksts «abnormāls». Zinu, ka angliski «abnormal» nozīmē ‘nenormāls’. Absolūtā izmisumā par savu nenormālību braucu pie radinieces, kura ir ārste. Viņa paskatījās izdruku un strikti pateica: «Mīļā, lai izprastu analīžu rezultātus, ar angļu valodu vien nepietiek, vajag arī medicīniskās zināšanas! Tev tur viss ir normāli.» Kopš tās reizes analīžu lapas pati vairs nepētu, uzreiz atdodu ārstiem.
Par vīriešiem un naudu
Ceļojumos allaž trāpās daudz atgadījumu. Šoreiz divi, kas palikuši prātā ar spārnotiem teicieniem. Tālsatiksmes vilcienā uz Krieviju kāds vīrelis šaudījās pa vagonu, klaigādams, ka viņam nozagts fotoaparāts. Par vainīgiem viņš norādīja pasažieru pulkā esošos čigānus. Fotoaparātu esot aizmirsis tualetē uz pakaramā, pēc viņa tur iegājis čigāns, un vēlāk manta vairs tur nav karājusies. Uz viņa apsūdzību kāda braša čigānmeita atcirta: «Kas tu par vīrieti, ka savus aparātus aizmirsti tualetē!?»
Pulciņš ceļotāju kādā Polijas kafejnīcā pasūtījuši ēdamo, bet vēlāk apķērušies, ka varētu nepietikt naudas. Bēruši visu kopā uz galda un cītīgi skaitījuši un pārskaitījuši. Viņu vidū esošais grāmatvedis to vērojis un beigās noteicis: «Skaitiet vai neskaitiet – vairāk tās naudas tik un tā nekļūs.»
