1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienas sarīkojumu Bauskas tautas namā trešdien, 20. janvārī, apmeklēja daudzi pilsētnieki: gan vēsturisko janvāra notikumu tiešie dalībnieki, gan tie, kuri bija kopā ar Rīgas aizstāvjiem domās – bailēs un cerībā.
1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienas sarīkojumu Bauskas tautas namā trešdien, 20. janvārī, apmeklēja daudzi pilsētnieki: gan vēsturisko janvāra notikumu tiešie dalībnieki, gan tie, kuri bija kopā ar Rīgas aizstāvjiem domās – bailēs un cerībā.
Vakara programmu piepildīja vīru koris «Tēvzeme» ar dokumentālu vēstījumu par barikāžu dienām un īsu, bet spilgtu koncertu. Galvenais diriģents Andris Jansons, pie klavierēm koncertmeistare profesore Gunta Sproģe. Klausītāju sirsnīgi sveikti, vīri iepriecināja ar Jāņa Norviļa, Emīla Dārziņa, Bruno Skultes, Valtera Kaminska, Jana Sibeliusa un citu komponistu dziesmām.
Sarīkojuma pirmajā daļā kora dalībnieks Aivars Verners parādīja paša uzņemtu dokumentālu filmu «Tas bija 1991. gada janvārī», ko autors nosauca par viena cilvēka piezīmēm. Hronoloģiskā secībā dokumentālā lente ļāva izsekot gan dziesmoto ugunskuru romantikai, gan traģikai, uz kuras vienīgo jautājumu – kāpēc tā notika? – atbildes arvien vēl nav.
Janvāra dienās uz barikādēm baiļu nebija
Sarīkojuma apmeklētāju vidū bijusī Sadzīves pakalpojumu kombināta strādniece Biruta Zeltiņa kopā ar mazmeitu Egiju:
– Braucām uz Rīgu 19. janvārī, pirms traģiskās nakts pie Iekšlietu ministrijas. Mūs izvietoja pie televīzijas torņa. Teica, ka jāuzpasējas no Daugavas puses, kur braukāja sardzes kuģītis, lai negadītos kāds pārsteigums. Baiļu nebija. Domāju par meitu un mazmeitiņu – labi, ka viņas ir mājās, drošībā. Naktī mūs, sievietes, nomainīja. Tagad vairs nav tāda noskaņojuma kā toreiz, bet, ja vajadzētu, brauktu atkal.
Mārtiņš Untāls, pensionārs, toreiz strādājis Dienvidu elektrisko tīklu Bauskas tīklu rajonā:
– Braucām ar uzņēmuma autobusu, divdesmit pieci cilvēki maiņā. Stāvējām Zaķu salā pie televīzijas ēkas. Doma bija, ka neapbruņotiem cilvēkiem neuzbruks. Bet bijām gatavi arī tam. Baiļu nejutu, jo visapkārt daudz pazīstamu cilvēku no Bauskas, Uzvaras un citām vietām. Tas Latvijai bija dzīvības un nāves jautājums, un es to izjutu kā sirds pieņēmumu. Latvijai grūtā brīdī atkal dotos palīgā. Spilgti atceros tās krievu mammiņas, kuras aizstāvjiem nesa karstu boršču, sakot, ēdiet, jums grūti klājas.
Vīru kora «Tēvzeme» vecākā vietnieks Jānis Kubliņš:
– «Tēvzeme» bija uz barikādēm gandrīz mēnesi. Mūsu kluba telpās iekārtojām sava veida štābu, kura durvis bija atvērtas visiem. Kora sastāvā ir vairāki ārsti, viņiem bija īpašas dežūras. Kopā ar citiem vīru koriem dziedājām ik vakaru dažādās pilsētas vietās, mītiņos mūs diriģēja nu jau «Tēvzemes» goda diriģents Haralds Mednis.
