Reizi gadā «Bauskas Dzīves» darbinieki dodas ekskursijā, lai atklātu neredzētas vietas tepat Latvijā.
Reizi gadā «Bauskas Dzīves» darbinieki dodas ekskursijā, lai atklātu neredzētas vietas tepat Latvijā.
Šajā ziņā mūs ne reizi nav pievīlusi Veronika Puķe, individuālā uzņēmuma «Bauskas tūrists» īpašniece. Viņa redakcijas ļau- dis ir vedusi uz Kurzemi, bet 24. un 25. augustā vedināja uz Vidzemi.
Pakalni kā maizes klaipi
Pirmais pārsteigums bija Jāņa Kaņepa ierīkotā dabas taka Ieriķu upītes krastos, pēc tam devāmies uz Āraišu ezerpili, kur vasaras praksi nupat bija beigusi baušķeniece Kristīne Palde, Vidzemes augstskolas studente. Izstaigājām Cēsu vecpilsētu, iegājām Sv. Jāņa baznīcā, kur kalpo jaunais mācītājs Krists Kalniņš. Pārvarot vairāk nekā 100 pakāpienu, uzkāpām Cēsu pils tornī, bet metālmākslinieka Daumanta Kalniņa darbnīcā pielaikojām seno latgaļu smagās, bronzā kaltās rotas. Ceļā uz Āraišu vējdzirnavām vēro- jām, kā cits pēc cita pretī ceļas Vidzemes pakalni, apaļi kā maizes klaipi. Pie Ērgļu klintīm klausījāmies, ko vēsta atbalss. Nakšņojot kempingā Ungurezera krastā, sastapām novadniekus no uzņēmuma «Eva auto». Peldoties pārliecinājāmies, ka ezera ūdens ir silts un baušķeniekiem tik neierasti mīksts, ka ziepes bija grūti noskalot.
Kārdinošā «Ieva»
Nākamajā rītā pa ceļam uz Strenčiem tikai brīdi piestājām Valmierā. Rīta kafijas tīkotāji nespēja paiet garām saldi smaržojošai maiznīcai «Ieva», kas piedāvāja vārdam atbilstošus kārumus.Te nu jāatzīst, ka, iepriekš pusdienojot Cēsu viesnīcas restorānā secinājām, ka Bauskas rajona ēstuvēs pusdienas ir garšīgākas un lētākas. Toties nekā līdzīga Valmieras valdzinošai «Ievai» mūsu pusē pagaidām vēl nav – ja gribētu nogaršot kaut kriksi no katra kāruma, pie galdiņa būtu jāpavada vai visa diena.
Taču pats lielākais pārsteigums mūs vēl gaidīja. Strenčos nu jau vairākus gadus pavasaros notiek plostnieku svētki. Lai pierādītu, ka Gaujas plostnieku tikumi vēl ir cieņā, Valmieras sporta kompleksa «Baiļi» direktors Valdis Vanags ceļotājiem piedāvā kaut ko īpašu – braucienu pa Gauju uz plostiem līdzīgas koka platformas.
Pārbaudījums steigas pārņemtajiem
Strenčos ekskursantus no «Bauskas Dzīves» sagaidīja plostnieki Kaspars un Ģirts, divi jauni puiši, kuri plostus pa Gauju vada jau ceturto gadu. Lai sagādātu mums atpūtu, abi bija cēlušies krietni agrāk par mums, atveduši plostus no Valmieras, tos samontējuši un ielaiduši Gaujā. No Strenčiem līdz Valmierai ir aptuveni 20 kilometru. Uz plosta Gaujā šo attālumu veicām septiņās stundās, ik pa laikam piestājot vietās, kur atrodas kompleksa «Baiļi» iekārtotas atpūtas vietas.
Jāteic, ka redakcijas ļaudis nebija varējuši iedomāties, cik liels pārbaudījums vienmēr steidzīgajiem avīžniekiem var būt šāds rāms brauciens pa upi. Sekojot līdzi kartei, pārliecinājāmies, cik asi līkumaina ir Gauja. Trešdaļu ceļa mūs pavadīja krāces, un tad nu prātā nāca Siguldas folkloras kopas «Senleja» dziedātā dziesma par Gauju, kura tiešām «tek’a skanēdama un burbulīšus mētādam’».
Neskarta un mežonīga
Sākumā brīnījāmies, kāpēc mūsu stūres vīri bieži ved plostu tuvāk krastam, nevis pa upes vidu, kur vajadzētu būt lielākai straumei. Izrādījās, ka šis priekšstats ir maldinošs. Gaujā bīstamā dzelme ir tieši pie krasta, tumša, necaurredzama, bet upes vidū izveidojušās smilšu sēres. Atklājās, ka Vidzemē šovasar pavisam maz ir lijis, tāpēc ūdens līmenis daudzviet Gaujā nav augsts. Bieži mūsu brauciena laikā nācās kāpt no plosta upē, lai palīdzētu to nostumt no sēkļa. Tā nu jokojām, ka apceļojam Vidzemi ar plostu «pie rokas».
Nebija ienācis prātā, ka vairāku kilometru garumā Gaujas krasti ir tik neskarti, mežonīgi un cauri mežam nestīdz pat makšķernieku takas. Tātad upes krastos nemīt cilvēki, jo – vai tiešām būtu tā, ka viņi līdz Gaujai neatnāk? Runājām, ka šādā braucienā uz plosta vajadzētu uzsēdināt Briseles ierēdņus, lai viņi redz, cik skaista ir Latvijas daba. Vai birokrātiskā Eiropa, kur brīnās par dzīvu odu un sienāzi, ko tādu pratīs novērtēt?
Izbaudot dabu
Līkumu pēc līkuma, saulei mijoties ar mākoņiem, izbaudījām rīta, pusdienas un vakara cēlienu, kļuvām klusāki, pakļaujoties upes plūdumam. Nebija svarīgi, cik rāda pulkstenis, ko raksta avīzes un stāsta radio, jo to gluži vienkārši uz plosta nebija.
Atpūtas bāzē «Daliņi», nokāpjot no plosta, vēl krietnu brīdi zeme zem kājām maigi šūpojās. Mūsu vaigi bija vēja aprauti. Novelkot glābšanas vestes, no plostniekiem Ģirta un Kaspara gandrīz vai bija žēl šķirties.
Atceļā uz mājām piestājām Straupē pie Vējiņu pazemes ezeriem. Drosmīgākie iebrida ledainajā straumē, un dažs pēc tam dižojās, ka no tā mirkļa iesnas kā ar roku esot atņemtas.
Divas iespaidiem bagātas dienas bija galā, un, mājup braucot, vērojām, kā virs laukiem ceļas migla, bieza un balta kā piens.
