Katru avīzes numuru varam uzskatīt par sarunu ar jums, lasītāji. Vēlamies, lai dialogs vienmēr būtu abām pusēm interesants, taču laikraksta veidotāji ir gluži tādas pašas būtnes kā jūs, mūsu darba baudītāji.
Katru avīzes numuru varam uzskatīt par sarunu ar jums, lasītāji. Vēlamies, lai dialogs vienmēr būtu abām pusēm interesants, taču laikraksta veidotāji ir gluži tādas pašas būtnes kā jūs, mūsu darba baudītāji.
Arī žurnālistiem ir dienas, kad vārdi virknējas raiti, un tādas, kad teikumi veidojas mokoši. Laiks joņo, bet datora ekrānā atvērtā «lappuse» pildās gausi.
Mīļš paldies visiem, kuri SIA «Narvesen» rīkotās preses dienās, piedaloties aptaujā, anketā esat ierakstījuši manu – Mārītes Ozoliņas – vārdu un arī uzdevuši jautājumus. Kā jau tika solīts, es un arī mani kolēģi atbildam jums, lasītāji.
Kāpēc joprojām veikals «Ēdene» Bauskā ir diennakts, kāpēc tas nepārtrauc naktī tirgot alkoholu?
– Manuprāt, tik lielā pilsētā kā Bauska ir vajadzīga viena tirgotava, kas atvērta augu diennakti. Par grādīgo dzērienu tirdzniecību tagad varētu neuztraukties – kopš 14. jūnija stājušies spēkā grozījumi Alkohola aprites likumā un tā mazumtirdzniecība ir aizliegta no pulksten 22 līdz 8.
Kura ir bijusi interesantākā tikšanās 2002. gadā Zemgalē?
– Mani patiesi priecēja iepazīšanās ar psiholoģi Dainu Reinfeldi. Viņa brauc pie mūsu rajona sievietēm lasīt lekcijas. Dainai piemīt apbrīnojamas spējas «atvērt» cilvēkus, viņa to panāk ar labestību, ar sirsnību. Reinfeldu ģimenei ir īpaša kolekcija – mākoņu fotogrāfijas.
Vai publicējoties jūs izmantojat arī pseidonīmus?
– Tagad ne, taču radošā darba sākumposmā bija arī «segvārdi».
Kāds jums ir hobijs?
– Man ļoti patīk aprūpēt istabas augus, jūtu – mēs saprotamies. Ziemā dievinu slēpošanu, tas ir brīnišķīgi – traukties baltā pasaulē. Žēl, ka pagājušajās ziemās mūspusē sniega ir bijis tik maz.
Kā iespējams saglabāt optimismu šajā laikā?
– Man nav īpašas receptes. Spriežu vienkārši – šajā pasaulē salīdzinājumā ar Visumu un Laiku mums katram lemts būt tik neilgi. Nav jēgas tumsināt dzīvi. Lai tajā ir vairāk gaismas! Varbūt tas izklausās naivi, bet vai tā ir sliktākā īpašība? Cenšos dienu sākt bez steigas un pozitīvi. Man, cīrulim pēc dabas, rīta stundas ir dienas labākais posms.
Kā panāc, ka tavi raksti dod «lādiņu», labas emocijas?
– Daļēji tas atbildēts jau iepriekš. Mani uzlādē tikšanās ar cilvēkiem, par kuriem rakstu. Jauki, ka to, ko saņemu es, spēj sajust arī avīzes lasītāji.
Kā piesaisti cilvēkus intervijām?
– Nav viegli, esmu saņēmusi arī «kurvīšus». Saprotu, ar varu nevienu piespiest nevar, un tā nedaru. Atteikumus paturu prātā. Paiet laiks, un atkal uzmeklēju tās personas, kuras iekļuvušas manā «datu bāzē».
Ja varētu dzīvi sākt no sākuma, ko tu gribētu mainīt?
– Varbūt atbilde šķitīs dīvaina, bet – tikpat kā neko. Man ir laimējies sastapties ar personībām – tādi bija mani pedagogi kādreizējā Panemunes skolā un Skaistkalnes vidusskolā, tādi ir kolēģi. Kaut arī sen līdzās nav tēva, viņa autoritāte un stabilā iekšēju vērtību sistēma, kas tika dota bērniem, nekur nav gaisusi.
Man ļoti patīk Latvija, un es šeit joprojām nebeidzu atklāt brīnišķīgas vietas. Pērnvasar nokļuvu Gaujienā, tikko biju Pedvālē. Piederības izjūta šai zemei man ir ļoti izteikta.
Apskaužu gan kaut ko – stipras dzimtas, kuras turas kopā vairākās paaudzēs. Daudzi nenovērtē, cik tā ir reta un liela laime.
