Pie mūsu 30 dzīvokļu mājas atkritumu konteineriem droši vien vēlams nodrošināt īrnieku diennakts dežūras. Tā ir neiespējamā misija, tāpēc gudrojam citus veidus, kā tikt galā ar nopietnu problēmu – nelietīgu personu sadzīves drazu izgāšanu svešās tvertnēs. Tumšajā gadalaikā tās pildās arvien straujāk.
Cītīgi maksājam par atkritumu izvešanu un sponsorējam nekauņas, kas ierodas it kā no nekurienes. Viņi neatnāk kājām, sagumuši zem maisu smaguma, bet atbrauc ar labām mašīnām. Ar problēmu ir saskārušies arī citu daudzdzīvokļu ēku iemītnieki, bet mums ir sevišķi nelāga situācija. Nams atrodas pilsētas nomalē – Elejas šosejas malā. Ērta piebraukšana, nav novērošanas kameru, dzīvokļu logi nav konteineru novietnes pusē.
Reiz, ejot pa ielu, pamanīju piebraucam džipu un izkāpjam impozantu kundziņu, kurš atkritumu saiņus vēsi lidināja tvertnē. Apmulsu, nobijos aizrādīt, lai gan vajadzēja tikai pierakstīt auto numuru. Pagaidām labāk veicas mūsu atlētiskajam kaimiņam. Ieraugot līdzīgu tipu, viņš pateica vien pāris skarbu vārdu, lai vīrelis, paķēris maišeļus, mudīgi ielēktu mašīnā. Detektīva cienīgu izmeklēšanu veica mūsu nama pārvaldniece. Pārlūkoja pie tvertnes noliktu svešu saini, atrada maksājumu kvītis, adresētas konkrētam cilvēkam. Piezvanīja un izteica savu neglaimojošo viedokli. Tik skarbi kā atlētiskajam kaimiņam laikam neizdevās, bet tomēr.
Vistrakāko epizodi piedzīvojām rudenī, kad pie konteineriem atradām iesaiņotus pāris nedēļu vecus divus kaķēnus. Apzinos, ka dzīvojam visatļautības laikā, bet tāds pavērsiens jau šķita par šerpu. Kaimiņienes kaķēnus izaudzināja, nevis aizveda nogalēt. Vienam jau ir labi saimnieki. Es varētu uzrakstīt pat vairākas asa sižeta noveles par mūsu mājas konteineriem, taču jautājums paliek atvērts – ko darīt?
