Lai piedod mans dzīvesdraugs, bet šis stāsts nebūs par viņu. Mums viss bijis labi, tomēr kaut kā pārāk pareizi, kā sliktā romānā, kas garlaiko. Mierīga līdzāspastāvēšana turpinās trešo gadu desmitu.
Lai piedod mans dzīvesdraugs, bet šis stāsts nebūs par viņu. Mums viss bijis labi, tomēr kaut kā pārāk pareizi, kā sliktā romānā, kas garlaiko. Mierīga līdzāspastāvēšana turpinās trešo gadu desmitu.
Taču man atmiņā tas tālais, trakais pavasaris, kad maijā viss – ievas, ceriņi, ābeles – saplauka reizē un stārķu pāris nolaidās jumta korē. Manā dzīvē ienāca viņš, visu nakti dejojām valsi, un manas lūpas izjuta pirmā skūpsta biedējošo saldumu. Dega meži, rūgti smaržoja gruzdošas skujas, pasaule bija dūmu pilna, no kuriem acīs sariesās asaras.
Sekoja vēstuļu gadi, skaists laiks. Tomēr es nekļuvu par viņa pavarda kūrēju un sargātāju. Gredzenus miju ar citu, un joprojām esam kopā. Taču vēl tagad manī ir dzīvs tas trakais maijs un pirmais skūpsts…
Sanita
