Manas bērnu dienas aizrisa Mēmeles skaistajos krastos Skaistkalnes pagasta Breilenu ciemā. Toreiz to sauca par sādžu.
Manas bērnu dienas aizrisa Mēmeles skaistajos krastos Skaistkalnes pagasta Breilenu ciemā. Toreiz to sauca par sādžu.
Gribu atcerēties un pastāstīt par to tālo, skaisto laiku pirms Otrā pasaules kara.
Breilenu sādžā abpus ceļam atradās sešu māju puduri, kur katram bija vajadzīgās ēkas: dzīvojamā māja, kūts vai laidars, klēts, pagrabs, šķūnis u. c.
Pagaršo kakao
Braucot no Bauskas Skaistkalnes virzienā, pirmās mājas bija «Breilen-Ērmaņi». Saimniekiem bija meita Irma, kura slimoja ar tuberkulozi (toreiz teica dilonis) un vēlāk nomira.
Nākamajās mājās «Breilen-Šķēros» galvenā persona bija t. s. Šķēriene, ko visi pazina kā rozes dziedinātāju. Šo kaiti viņa noturēja bez jebkādiem vārdiem un burvestībām, spēks bija viņas rokās. Arī man viņa palīdzēja, kad no pārbīļa roze bija iemetusies vaigā. Kāds izskatījās vecais Šķēris, neatceros, bet labi atminos dēlu Valdi, staltu un iznesīgu puisi. Kāzās man, mazai knīpai, lika viņam pasniegt ziedus, un tas man bija ļoti grūts uzdevums.
Visskaistākais un bagātākais ābeļdārzs bija «Breilen-Doriņos». Tur dzīvoja Kandroviči – bagāti saimnieki. Tie šķita tādi lepni. Viņu meita Zenta bija gandrīz manā vecumā, bet mēs satikāmies reti. Reiz pie viņas ciemojos un pirmo reizi dzēru kakao.
Aiz «Doriņiem» atradās sīkāka saimniecība «Breilen-Jaunzemi». Tur dzīvoja Sīlis, kurš apprecēja par sevi 20 gadus jaunāku skaisto Berkušķu Vilmu, kura vēlāk kļuva par manu sabiedroto vasaras zaļumballēs. Tā kā vīrs bija vecāks, viņu balles neinteresēja un jaunajai sievai viņš deva pilnu brīvību.
Egle puķu dārzā
Otra bagātākā vai pat visbagātākā saimniecība bija «Breilen-Zvejnieki». Tās bija manas mātes dzimtās mājas. «Zvejnieki» bija divstāvu māja ar diviem balkoniņiem. Tās saimnieks Jūlijs Liepa (manas mātes pusbrālis) dzīvoja Polijā un māju ar visu lielo zemes platību izrentēja. Dažus gadus to nomāja arī mani vecāki. No tiem laikiem atmiņai tur vēl tagad aug liela Vāczemes egle, kuru mēs ar mammu iestādījām puķu dārzā.
«Zvejniekos» bija ļoti plašs lokveida laidars, kas atradās ceļa kreisajā pusē. Labajā pusē stāvēja dzīvojamā māja. Krasts bija stāvs, ar izraktām kāpnītēm, un lejā Mēmele ar lielo akmeni. Tur bija lieliska peldvieta. Vasarās ciemos atbrauca mammas brālis ar savu ģimeni. Daudz smieklu un prieka toreiz pieredzēja lielais akmens.
Breilenu lakstīgala
Un pati pēdējā pietura «Breilen-Krogs». Tās bija mana vectēva iepirktas mājas. Šeit nu ir tā vieta, kur paskrēja manas bērnu dienas, kur pavadīju savas jaunības vasaras. Skaistā ziedošu ķiršu zeme! Skaistais Breilenu lakstīgalas laiks. Dienas aizrita nebeidzamos darbos, bet vakaros tīkamu veldzi sniedza Mēmeles ūdeņi.
Mūsu dzīvojamā ēka bija vecs krogs. Mājas vienā galā bija trīs istabas un virtuve, otrā – kūts. Tiem pa vidu stadula, kur iebraukt ratus, un priekšnams. To izmantoja arī kā klēti un pieliekamo. Ulmaņa laikos uzcēlām jaunu, plašu kūti, tai vienā galā ratnīcu (vāgūzi), otrā šķūni. Bija vēl arī veca rija, bet visvecākā ēka, celta 1883. gadā, bija kādreizējā magazinas klēts, vēlāk pārtapusi par nabagmāju. Mammas jaunības dienās tur dzīvojuši pagasta nabagi.
Kad pāri gāja kara vētra, no bēgļu gaitām atgriežoties, atradām visveselāko tieši šo nabagmāju. Dzīvojamai ēkai bija sagrautas istabas, kūtij un šķūnim jumti. Rija vispār bija pazudusi. Tāpēc ievācāmies dzīvot tieši nabagmājā – jumts virs galvas un līdzās vēl aka ar dzidru ūdeni.
Atliek vien sapņot
Sādžas pārējās mājas arī tā bija nopostītas, ka ikvienā bija patvērušās tikai pa kādai ēkai vai pusēkai, kas laika gaitā sabruka pavisam. Tagad, no Bauskas braucot, pirmais sveic «Šķēru» sētas ozols, tad «Doriņu» lauku šķūnis, kuru gan pārbūvēja par dzīvojamo ēku. Sveic arī vecā «Zvejnieku» Vāczemes egle un jau pieminētā nabagmāja. Tai gan uzbūvēts otrs stāvs, tomēr iekšpuse palikusi nepabeigta. Ja mājai nav vairs īsta saimnieka, tad tā iet bojā. Tā noticis arī ar manu bērnu dienu zemi. Ziedošie ķirši iznīkuši, skaistie krasti aizauguši. Lankā zāle neizbrienama, lielais akmens pamazām ieaug meldros un kalmēs.
Un nu man gluži kā Rainim jāsaka:
«Manu jaunu dienu zeme,
Sapņos vien tu rādies manim,
Kad es guļu vaļā acīm…»
Jo man tur vairs nekas nepieder. Ir tikai atmiņas…
