Saulaines profesionālā vidusskola 95 gadu jubileju svinēja sestdien, 19. jūlijā.
Saulaines profesionālā vidusskola (SPV) 95 gadu jubileju svinēja sestdien, 19. jūlijā. Uz to bija aicināti bijušie pedagogi, darbinieki un absolventi. Salidojumā piedalījās aptuveni 1300 dalībnieku.
Bijušos un tagadējos pedagogus un darbiniekus sveica mācību iestādes direktors Jānis Beķeris, kurš skolu vada kopš 1996. gada. Viņš stāstīja par mācību iestādes attīstību un pastāvēšanas veidu meklējumiem. Skolā ir palielinājies audzēkņu skaits – patlaban tajā mācās aptuveni 400 jauniešu. «Bez mērķiem nav attīstības. Mūsu mērķis – iegūt koledžas nosaukumu,» teica direktors.
Pašlaik lauksaimniecības koledža – Agrobiznesa koledža – ir tikai Jēkabpilī. Inese Modriņa, direktora vietniece mācību darbā, sacīja, ka tikšot meklēti jauni pedagogi. SPV no projekta dalībnieces kļuvusi par lauksaimniecības programmas Latvijā un Eiropā pilotprojekta vadītāju. «Skolas darbinieki gribētu sagaidīt lielāku atsauksmi no vecākiem un ieinteresētību pašu bērnu izglītībā,» sacīja I. Modriņa.
Prieks un asaras par jauniešu panākumiem
SPV direktora vietniece ārpusmācību nodarbību organizēšanā Anita Jumburga, kas Saulainē strādā jau 27. gadu, «Bauskas Dzīvei» teica: «Strādājot ar mūsu audzēkņiem, ļoti jūtamas sociālas problēmas. Kāds uz skolu atbrauc ar savu auto, bet cits uz mācībām neierodas tāpēc, ka vecmāmiņai aizkavējusies pensija. Strādājot jābūt ļoti uzmanīgiem. Pie mums vairākums atnāk ar vājām sekmēm. Ir arī tādi audzēkņi, kuru apliecībā ir tikai astoņnieki un devītnieki. Esmu pārliecinājusies, ka nevar visus nesekmīgos «norakstīt». Šeit strādāt ir ļoti grūti, tomēr interesanti.» A. Jumburga priecājas, ka no septembra ar audzēkņiem un pedagogiem strādās psihologs.
Pēc kara audzēkņi atjaunoja postījumus
Uldis Ramanis, 1947. gada absolvents, pašlaik 75 gadus vecs, atceras savus skolas gadus, kas sakrita ar Otro pasaules karu: «Esmu pēckara otrā izlaiduma absolvents. Skolas laiks man pagāja kara ēnā. Pēc sestās klases, 1942. gadā, iestājos Mežotnes lauksaimniecības skolā. Kad izveidoja skolu Saulainē, mūs pārcēla uz turieni. Karš ietekmēja programmas, bet mācības nekavējās. Dažādās varas krasi nemainīja arī mācību iestādes vadītājus. Skolas gadi bija trauksmes pilni, daudz ko vajadzēja atjaunot. Kaucmindes pils bija sašauta. Jauncelsmes laiks spilgti palicis atmiņā. Inventāra un lopu nebija. Reiz kāds mums jautāja, vai mākot miežus no kviešiem atšķirt. Ja protot, lai ejot jūgt zirgus un sēt.
Tolaik radās ideja sportot. Sākām būvēt stadionu. Gandrīz visu darījām ar rokām. Ziemā no Lejaskroga vezumā vedām granti. Pēc kara pirmais direktors bija no frontes pārnākušais Ārmanis. Viņš bija ļoti pedantisks. Reiz kāds bija šķībi noaris lauka malu. Ārmanis novilka šņori un lika to ar lāpstām iztaisnot.»
Pēc skolas beigšanas U. Ramanis strādājis mācību iestādes saimniecībā par sēklkopības agronomu. Te pavadīti astoņi gadi, vienlaikus neklātienē absolvēta arī Lauksaimniecības universitāte. Vēlāk U. Ramanis 30 gadu bijis Siguldas Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta cūkkopības nodaļas vadītājs. Viņa darba grupa virzījusi cūku selekciju. Iegūts diploms par Latvijas baltās cūkas selekcionēšanas labajiem rezultātiem.
1992. gadā U. Ramanis atgriezies tēva mājās Rundāles pagasta «Priedaiņos». Desmit gadu strādājis savā zemnieku samniecībā, izaudzējis labu govju ganāmpulku. Nebijis turpinātāju, un «solīdā vecuma» dēļ saimniecība likvidēta. Runājot par nākotni, U. Ramanis domā, ka Latvija Eiropas Savienībā sev izvirzījusi citas prioritātes – tranzītu un tūrismu –, nekā tas bijis līdz šim. Pašlaik ieved, nevis paši kaut ko selekcionē. Pienākšot laiks, kad gotiņa atkal būšot cieņā, jo tas esot visatbilstošākais saimniekošanais veids mūsu – piejūras – klimatā.
Vienmēr paticis jokot
Svētkos bija ieradies arī Ģedimins Siliņš, viens no bijušajiem mācību iestādes direktoriem, skolas 1959. gada absolvents. Svinībās piedalījās arī Verners Benušs, šīs skolas 1952. gada absolvents, kurš divus ga- dus – no 1972. līdz 1974. ga- dam – bija Saulaines mācību nodaļas vadītājs. Ģ. Siliņš «Bauskas Dzīvei» sacīja, ka Saulainē pavadīti bagātīgi gadi. «Darbs un mācības. Toreiz daudz spēka veltījām apkārtnes sakopšanai. Strādājām mežā. Slaucām govis. Aģitēju jaunos, lai nāk mācīties par agronomiem. Manā laikā uzcēla skolas jaunās ēkas. Toreiz Saulaine bija viena no vadošajām mācību iestādēm savā jomā visā valstī. Pedagogi bija zinoši. Arī tradīcijas bija spēcīgas – piemēram, 1. septembra svinības, ražas novākšanas svētki, pirmās pases saņemšanas diena, tikšanās ar darba pirmrindniekiem un izlaidumi,» teica Ģ. Siliņš.
V. Benušs sacīja: «Tolaik audzēkņi lielu enerģiju ieguldīja apkārtnes, Kaucmindes un Bornsmindes muižas pils Ziedoņos sakopšanā. Mācoties bija arī daudz humora. Vienreiz mēs, zēni, spēlējām «acīti» pie stikla durvīm. Spēli pamanīja kāds pedagogs. No durvīm atskanēja viņa sauciens: «Benušs, 16 ir par maz!» Atceros, ka pedagogiem pret mums bija sirsnīga attieksme.»
Inese Krūmiņa un Iveta Jansone ir 1978. gada absolventes. Viņas atcerējās, ka ziemā viss kurss ar bļodām slidinājies no kalniņa. To pamanījusi komandante un bijusi dusmīga.
Uz svinībām skolas stadionā mācību iestādes direktors Jānis Beķeris ieradās retroautomobilī. Šo pārsteigumu bija organizējusi A. Jumburga. Par godu skolas jubilejai Saulaines meiteņu kora diriģents M. Leja sacerēja «Dziesmu par Saulaini». Tās skanēšanas laikā gaisā tika palaisti 150 baloni, noslēgumā bija arī uguņošana.
***
Uzziņai
Skolas vēstures muzeja vadītājs Leons Dravenieks vēstī – kopš skolas dibināšanas 1945. gadā vairāk nekā 4387 absolventi ieguvuši 20 profesiju.
