Rīdziniece Maruta šopavasar bija Somijā. Braucienu organizēja interešu grupa, kurā bija cilvēki, kas darbojas nevalstiskās organizācijās.
Rīdziniece Maruta šopavasar bija Somijā. Braucienu organizēja interešu grupa, kurā bija cilvēki, kas darbojas nevalstiskās organizācijās. Tikšanās un lekciju starplaikos noticis arī kas tāds, ko Maruta atceras ar smaidu.
Vecums nenāk viens
«Mana draudzene Silvija, būdama liela aktīviste, bija nodrukājusi visas grupas sarakstu ar dzimšanas datiem. Jau turpceļā sapratu, ka ar saviem 52 gadiem esmu vecākā (!) sieviete grupā. Par mani ilgāk dzīvojis bija tikai viens kungs – tāds īsts, liels lauku vīrs Jēkabs, kuram bija 63 gadi.
Nosmējos, jo visu mūžu esmu jutusies kā jaunākā – sešu gadu vecumā sāku iet skolā, par sīko mani sauca abi brāļi, arī mūsu sieviešu klubiņā vienīgā vēl neesmu vecmāmiņa, bet nu, lūk, vecākā! Taču ne velti pieminu gadus. Braucienā atcerējos teicienu, ka vecums nekad nenāk viens, reizē ar to vērojams arī atmiņas zudums vai viegla izklaidība.
Pirms brauciena izprātoju, ka Somijā aprīlī varētu būt silts, bet, kas zina, ja nu ziemeļos vēl snieg? Tāpēc mēteļa vietā nolēmu ņemt līdzi meitas pončo, ko viņai savulaik no Parīzes atveda studiju biedrs.
Neviens nezags
Somijā bija siltāks nekā pie mums – krietni plusos –, un es jau trešajā dienā eleganto apmetni pazaudēju. Todien no rīta bija vēss, uzvilku baložraibu džemperi un ietinos pončo. Pirmā lekcija notika mūsu hoteļa konferenču zālē, pēc tam braucām uz tikšanos citur. Telpās bija silti, pēcpusdienā saulīte mūs priecēja arī uz ielas. Tikai pievakarē attapos, ka mana pončo nav arī autobusā, kā biju cerējusi.
Kas man atlika? Saņēmu rokas un lūdzu Dieviņam – ja nevar palīdzēt atrast pazaudēto apģērba gabalu (zināju, ka neviens taču to nezags), lai dod vismaz tādu laiku, ka nenosalstu. Dieviņš man deva abus. No rītiem aiz loga gan bija mīnus grādi, bet dienā silts. Un, ja visur vadā ar autobusu, daudz ārā nav jāstaigā.
Draudzene Silvija ieteica izstāstīt par zudībām lāga somu zēnam Petri, kurš par mums gādāja. Varbūt var sazināties vai vēlreiz nobraukt gar vietām, kur esam piestājuši, kaut arī attālumi nav mazi?
Gadās arī nosarkt
Pagāja divas dienas, nekas nenotika, un es arī nevaicāju, jo pati taču biju vainīga. Negaidot iezvanījās mūsu Petri mobilais telefons, un viņš smaidot sacīja, ka pončo man tūlīt tiks pievests. Izrādījās, ka neesmu vienīgā aizmārša, laipnais soms no prāvas mugursomas dziļumiem izcēla ne tikai manas meitas apmetnīti.
Arī kāds mūsu vīrietis labākajos gados kotedžā pie ezera kā no rīta cēlies, tā aizgājis, zem gultas atstādams jaunas ādas kurpes, kas pirktas dārgā veikalā un šajā braucienā pirmoreiz autas kājās. Tās saņemot, Armands jutās ļoti laimīgs, citādi no sievas būtu dabūjis pamatīgi «pa ādu». Saņēmām visu, ko draudzīgajā somu zemē bijām izkaisījuši kur nu kurais. Signei bija jāved uz mājām hotelī aizmirstais, jau izlasītais žurnāls «Santa», Agrai – papīra kabatlakatiņu iepakojums, ko pirkusi lielveikalā. Tie tiešām noderēja, jo viņai bija iesnas. Toties sārtvaidzis Haralds nosarka viskošāk, jo saņēma mazu paciņu (laikam ļoti intīma satura lietas katram gadījumam), ko bija atstājis vannas istabā uz plauktiņa…
Helsinkos pavadot mūs uz prāmi, Petri smaidīja un ar vieglu ironiju vaicāja, vai vēl kāds nav ko aizmirsis, lai sakot droši, jo somi esot godīgi, neko svešu viņiem nevajagot.
