Brūmeļu Andrejs. Tā, seno latviešu garā, parasti sevi piesaka bijušais klaida latvietis Andrejs Brūmelis-Riekstiņš. 29. maijā viņš svinēja 74. dzimšanas dienu.
Brūmeļu Andrejs. Tā, seno latviešu garā, parasti sevi piesaka bijušais klaida latvietis Andrejs Brūmelis-Riekstiņš. 29. maijā viņš svinēja 74. dzimšanas dienu. Jau rit piektais gads, kopš Brūmeļu Andrejs no Kanādas atgriezies uz dzīvi tēva mājās Bārbeles pagasta «Lazdās».
Dzimis Dobeles pusē, skolā sācis iet Tērvetē, beidzis Bārbeles pamatskolu. Mācījies trīs gadus Mežotnes vidusskolā, līdz 1944. gadā iesaukts vācu leģionā. Frontē ievainots un nonācis Vācijā. Vēlāk pārcēlies uz dzīvi Anglijā, bet 1952. gadā – uz «klaida latviešu galvaspilsētu» Toronto Kanādā. Brūmeļu Andrejs visos laikos bijis aktīvs Daugavas Vanagu un skautu kustības atbalstītājs, pazīstams arī kā latviskas dzīvesziņas sludinātājs jeb dievturis.
Kas jūs pamudināja atgriezties dzimtenē, tēva mājās?
– Iespējams, noteicoša loma bija bērnības iespaidiem. Tērvetē, kur strādāja vecāki, pagāja manas bērnības dienas – laimīgākās, skaistākās. Tādas, kādas es varētu visiem bērniem novēlēt. Bērnības dienu atmiņas, visa tā laika burvība – to nevar atņemt vai izdzēst. Iepazīstot svešas valstis, esmu sapratis, ka Latvija ir viena no skaistākajām zemēm pasaulē. Kur vēl ir tāda jūrmala, meži? Aizbrauc kaut vai uz Rīgu, Siguldu – tur ir, ko rādīt un redzēt!
Un tomēr lielāko mūža daļu jūs pavadījāt trimdā…
– Kad pabeidzu skolu Bārbelē, aizgāju uz, manuprāt, vislatviskāko izglītības iestādi – Mežotnes lauksaimniecības vidusskolu. Daudzi tautā pazīstami «Daugavas vanagi» mācījušies Mežotnes skolā. Dzīve internātā ieaudzināja patstāvību. Ko tur liegties, tajā laikā piemita arī dažādas dullības, kā jau «kumeļa gados» mēdz būt. Bet dzīve izmācīja. 1944. gadā mani iesauca leģionā. Divus gadus vēlāk kā karagūsteknis nonācu Beļģijā. Tur, gūstā esot, tika nodibināta Daugavas Vanagu organizācija. «Vanagiem» pārmet, ka viņi esot nacisti. Bet mēs, tāpat kā tie latviešu puikas, kas karoja frontes otrā pusē, cīnījāmies, lai atbrīvotu Latviju! Diemžēl daudzi šo mūsu tautas traģēdiju joprojām nesaprot vai arī nevēlas saprast.
Kādēļ pēc kara neatgriezos Latvijā? Acīmredzot jaunība «palīdzēja» izlemt, ka jādodas svešos plašumos.
Kāds jums radies iespaids par latviešiem tēvzemē?
– Piecdesmit apspiestības gadu mainījuši cilvēku raksturu. Daudzi negrib censties, piepūlēties domāt. Arī skaudība, nenovīdība, jautājums «kas man par to būs?» joprojām «klejo» starp latviešiem.
Mēs, trimdinieki, paši uzcēlām baznīcas, sabiedriskās ēkas par pašu latviešu saziedotiem līdzekļiem. Latvijā kolhozu laikā, piemēram, dejotājiem un dziedātājiem deva visu – tautastērpus, transportu. Mums neviens nemaksāja, visu sedzām no savas kabatas. Arī braucienus uz Dziesmu un deju svētkiem Latvijā.
Bet vai ir iespējams salīdzināt vidi «šeit» ar apstākļiem «tur», viņpus okeāna?
– Piekrītu, pēdējos gados trimdā dzīvojām pārtikuši. Bet tas viss nāca ar pūlēm. Tur nebija ko domāt kavēt darbu – par to varēja uzreiz «izlidot». Pats nostrādāju 28 gadus rūpnīcā, kur gatavo limonādes bundžiņas. Saules gaisma tādās fabrikās neiespīdēja, nezināju, ko nozīmē brīvdienas.
Toreiz, kad pārcēlos uz Kanādu, kopā ar draugu īrējām istabiņu, dabūju darbu metāllūžņu savākšanas punktā. Pamazām iepazināmies ar Toronto latviešiem, satiku savu nākamo sievu, apprecējos, dzima bērni. Mana dzīvesbiedre nomira Kanādā. Tagad Latvijā ar Kanādas pensiju varu iztikt, lai gan parasts fabrikas strādnieks vien biju.
Mana meita Daina dzīvo Kanādā, bet dēls Guntis ir profesors Latvijas Universitātē. Tādēļ es ļoti labi varu salīdzināt, ko nozīmē dzīvot un strādāt šeit un Kanādā.
Kā kļuvāt par latviskas dzīvesziņas sludinātāju?
– Es kādreiz biju diezgan pārliecināts kristietis. Tad gadījās apmeklēt kādu dievturu saietu jeb daudzinājumu Ziemassvētkos. Pēc laika pilnībā «pārgāju» pie dievturiem. Mans uzskats ir tāds – garīgā dzīve ir katra personiskā lieta. Nav svarīgi, kādai ticībai piederi, galvenais, lai tava pārliecība neaizskar citus.
Dievturība – tas ir latvisks skatījums uz Dievu. Latviskā dievatziņa pamatojas gadu tūkstošos izveidotajās gara mantās, dainās, paražās, dzīvesziņā un valodā. Latviskās dievestības pamatos ir tikumi – ētiskie nosacījumi, kas dod padomus un nepārprotamus norādījumus šīs zemes labākai dzīvošanai. Iespējams, ka tieši šie tikumi ļāvuši saglabāt latvietību daudziem tūkstošiem klaida latviešu.
Jūs droši vien šeit, Latvijā, daudz kas pārsteidz?
– Vakar, piemēram, bija iespēja apskatīt skolēna liecību. Neviļus sāku domāt, līdz kam var aiziet birokrātija. Skolotājam liecībā jāaizpilda veselas četras lapas! Bet parasti klasē ir divdesmit, trīsdesmit bērnu. Interesanti, cik daudz laika skolotājam jāvelta, lai tos papīrus sarakstītu?
Ja šeit jūs nevarat nomaksāt par dzīvokli vai komunālajiem pakalpojumiem, jūs neviens tādēļ uzreiz nemet ārā uz ielas. Kanādā man gadījās gada laikā četras reizes mainīt dzīvesvietu. Kopā ar diviem maziem bērniem. Tobrīd man nebija darba, dzīvojām pieticīgi.
Kas tad, jūsuprāt, spēs mainīt Latviju «uz augšu»?
– Sabiedrības vadība jāpārņem jauniem cilvēkiem, kas domā brīvāk un mūsdienīgāk. «Veči» nebūs tie, kuri spēs daudz ko «pavilkt», īpaši laukos. Es domāju tos, kas uz vadītāju posteņiem tiecas, galvenokārt tikai pašlabuma meklējumu vadīti.
Latvijā trūkst labu organizatoru. Kādu laiku biju mazskautu virsvadītājs. Bet ar organizatorisko darbu gāja kā pa celmiem – tu izsludini kādas sacensības, bet vadītāji gluži vienkārši «neklapē ar ausīm», informācija netiek laikus nodota un tā tālāk.
Mums, latviešiem, ļoti patīk meklēt vainīgo, nepadomājot, ko mēs paši varam darīt lietas labā. Nevēlēšanās otru uzklausīt, vadīties pēc principa «viena tante teica» – no tā visa mums jāatsvabinās, ja vēlamies ko labu panākt.
Cilvēki nesaprot arī to, ka mums jābūt nacionālajai stājai, lai droši varētu ielaist savā valstī ārzemju kapitālu un gūt no tā labumu. Kāpēc, piemēram, «Ford» kompānija nevarētu Bauskā taisīt mašīnas? Bet vai šai kompānijai pašlaik ir izredzes kaut kur Latvijā iegādāties zemes gabalu ražotnes celtniecībai? Zinu vairākas firmas Kanādā, kam bija nolūks ierīkot ražošanas uzņēmumus Latvijā. Bet iecere neīstenojās, jo vietējās pašvaldības, kanādiešiem par lielu pārsteigumu, jau pirms sarunu uzsākšanas pieprasīja pieklājīgu «priekšapmaksu».
