Pirms kāda laika Iecavas vidusskolā viesojās Sandra Kalniete, Eiropas Savienības bijusī komisāre un sabiedrībā plaši zināma personība.
Pirms kāda laika Iecavas vidusskolā viesojās Sandra Kalniete, Eiropas Savienības bijusī komisāre un sabiedrībā plaši zināma personība.
Tikšanās iniciatores un organizatores bija skolotāja Dace Greiža un mācību iestādes bibliotēkas vadītāja Inta Lapkovska. Apmeklējuma mērķis nebija tieši saistīts ar S. Kalnietes politisko darbību, vairāk gan ar literāro. Viņa runāja par triju grāmatu izdošanu un topošo darbu “Vienādmalu trijstūra gūstā”.
Uz tikšanos tika aicināti visi interesenti. Visvairāk bija audzēkņu debatētāju, skolēnu domes pārstāvju, mācību iestādes avīzītes “Skolas Diena” veidotāju u. c.
Nelielu ievirzi skolēniem deva D. Greižas veidotā datorprezentācija par S. Kalnieti un viņas literāro jaunradi, politisko darbību, biogrāfiju, ģimenes ciltskoku un apbalvojumiem. Katru prezentācijas slīdu komisāre nedaudz papildināja ar paskaidrojumu. S. Kalniete īpaši lepojas ar 1995. gadā iegūto Triju Zvaigžņu ordeni. Tas piešķirts par ieguldījumu tautas atmodā un Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanā. Tieši par Atmodu stāsta viņas grāmata “Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza”, kas izdota 2000. gadā. S. Kalniete sacīja: “Šis pašlaik ir visdokumentālākais stāsts par Atmodu. Es nestāstu par to, ko paveicu es, bet gan par to, ko paveicām visi kopā.”
Vislielāko interesi skolēni un pedagogi izrādīja par pēdējo izdoto grāmatu “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, kas drīz tiks iespiesta flāmu valodā. Tā izdota arī krievu, angļu, vācu, franču, itāliešu, dāņu un zviedru valodā, parakstīti līgumi arī ar Somiju un Spāniju. “Es neticēju, ka tas piepildīsies. Proti, ka grāmata tiek tulkota un cilvēki, lasot par manu ģimeni, uzzinās par Latviju. Vissarežģītāk bija izvēlēties Latvijai atbilstīgus attēlus,” tā par savu grāmatu spriež S. Kalniete. Šo darbu bijis visgrūtāk uzrakstīt, jo “bija “jāieiet” īstajās izjūtās, kādās cilvēki dzīvojuši, atrodoties Sibīrijā, jāizlasa grāmatas par izsūtījumu, bija jāapmeklē arhīvs, kur jāatlasa ticamākie un reālākie fakti un notikumi”. S. Kalnietes skatījumā mūsdienu vēsture ir ļoti sausi balstīta uz vēstures faktiem. Tā neļauj interpretēt.
Pašlaik Sandra Kalniete raksta turpinājumu grāmatai “Es lauzu. Tu lauzi. Mēs lauzām. Viņi lūza”. Tajā būs liela pielikumu daļa par pagastiem un pašvaldībām.
Runājot nedaudz vispārīgi par cilvēku dzīves uztveri un izveidotiem modeļiem, S. Kalniete atzīst: “Cilvēks savā dzīvē nedrīkst ļauties divām lietām: pirmkārt, neticībai saviem spēkiem – domāt, ka es neko nevaru mainīt; otrkārt, nav nekā sliktāka par neiešanu uz vēlēšanām, jo, nepiedaloties tajās, jūs atstājat telpu tiem, kam attieksme ir vērsta uz citu mērķi.”
Runājot par izsūtījumu, saruna izvērtās emocionāli trausla, kādam noritēja pāris asaru. Tikšanās bija ļoti sirsnīga. Tā lauza dzelžaino stereotipu, ka sabiedrībā zināmas amatpersonas ir augstprātīgas un gandrīz nekad nespēj vienlīdzīgi un brīvi runāt ar vienkāršo tautu.
