Šogad bijušajam Svitenes pagasta vecākajam Jānim Sirmbārdim paliktu 110 gadu un 65 gadi, kopš viņš nomocīts Vjatlagā Kirova apgabalā Krievijā.
Šogad bijušajam Svitenes pagasta vecākajam Jānim Sirmbārdim paliktu 110 gadu un 65 gadi, kopš viņš nomocīts Vjatlagā Kirova apgabalā Krievijā.
Sirmbāržu ģimenes traģēdija, tāpat kā simtiem citu, sākās 1941. gada 14. jūnijā. Jānim Sirmbārdim, viņa sievai Alīdei, meitām Maijai un Veltai, sievasmātei Cecīlijai Olavai Svitenes pagasta “Igauņos” dzīve sagriezās kā putenī.
Ne viens vien dvēseļu bradātājs rosina neurdīt tālo pagātni, bet tiem, kuri piedzīvojuši tos laikus un palikuši dzīvi, rētas sāpēs mūžīgi.
To neaizmirst
No Maijas Ķiplokas stāstītā:
“To nakti atceros kā šodien. Tēvs bija izgājis no mājām. Varbūt viņu kāds bija brīdinājis, jo jaunajai varai Jānis Sirmbārdis varēja būt ļoti nepatīkams. Kā vēlāk uzzinājām, “troikai” bija viegli piemeklēt pantus mūsu tēva “noziegumiem”: Latvijas armijas virsnieks, pagasta vecākais no 1927. gada līdz okupācijai, aizsargs, 1934. gada 15. maija notikumu laikā sargājis Brīvības pieminekli Rīgā. Viņam patika saimniekot, un “Igauņi” ar 46,6 hektāriem zemes, pilnu laidaru ar mājlopiem, pēc zinātāju uzskata, bija labi nostādīta saimniecība.
Tajā naktī mūs uzmodināja pulksten vienos naktī. Iebrucēji uzvedās rupji, runāja krieviski. Bija arī vietējie, liecinieces, tā saucamās darba zemnieces. Abas stāvēja un skatījās, kā mamma izmisumā grāba, ko spēja, gatavojot nezināmajam mani un māsiņu Veltu, kurai tieši nākamajā dienā, 15. jūnijā, palika desmit gadu. Es tikko biju izslimojusi smagas masalas. “Novērotājām” neiznāca laika atvadīties, varbūt arī negribēja… Vecomāti ar mešanu iemeta smagajā automašīnā. Kaut gan izsūtāmo sarakstā viņas nebija, vecmāmiņa izvēlējās mūsu visu likteni. Viņa nomira jau 1941. gada Ziemassvētkos.”
Tupikā
Sirmbāržu ģimenes piespiedu brauciens sākas Iecavas stacijā un beidzas vietā ar zīmīgu nosaukumu Tupika Krasnojarskas apgabalā. Izsūtītos nodarbina mežā pie dzelzceļa gultņu zāģēšanas. Uz darbu un atpakaļ bada izmocītie katru dienu mēro 14 kilometru. Maiju, 14 gadu vecu meiteni, šajā darbā “ievada” vairāk pieredzējusī Kūlas kundze.
Sirmbāržu sievietes strādājušas un dzīvojušas kopā ar citām svitenieku un rundālnieku ģimenēm. Izsūtīto izmitināšanai bijušas pielāgotas cara laika noziedzniekiem celtas barakas ar vairākiem “aizgaldiem” un čuguna krāsni vidū. To kurinājuši ar bērza baļķēniem. Taču no aukstuma krāsniņa nav glābusi. Vecāmāte ne reizi vien piesalusi pie lāvas. Savdabīgs bijis rūpals, kad kausēti atvestie kokvilnas ražošanas atkritumi un ar iegūto masu barotas cūkas. Gaļu veduši uz Krasnojarskas dzelzceļnieku ēdnīcu. Tikai izsūtītajiem no tā nekas nav ticis.
Bārenes
Maija atminas: “No pārdzīvojumiem, bada, sala un izmisuma jau tā trauslā mamma salūza fiziski un garīgi. Viņa nomira 1943. gada vasarā.”
Maija ar savām rokām izrakusi kapu, lai atdotu mātes mirstīgās atliekas aukstajai, mūžīgā sasalumā iekaltajai Sibīrijas zemei.
Pēc mātes nāves jaunākā māsa Velta ievietota Kemčugas bērnunamā. Tur viņa slaukusi govis, bet pēcpusdienā mācījusies. Beigusi četras klases, taču latviešu valodu pavisam aizmirsusi. Maija turpinājusi stiprināt PSRS varenību. Viņa nokļuvusi kādā palīgsaimniecībā, latviešu ģimenē.
“Neatceros, kā es tur nonācu,” bērnības atmiņās pīdamās, stāsta Maija. “Pirms tam dzīvoju cūku fermā pusbadā un pussalā. Gulēju aizkrāsnē uz katla. Piemetās utis. Vēlāk bizes bija jānogriež, jo saslimu ar tīfu. Mani izglāba viena krievu sieviete par vecātēva laulības gredzenu. Viņa mani atutoja, pabaroja. Tas bija 1945. gads. Gaidījām, kad būs “atbrīvota” Latvija, jo cerējām atgriezties mājās. Rakstīju uz dzimteni. Kaimiņi uzdeva tantes Elzas adresi Rīgā, uz kurieni viņa bija pārcēlusies. Toreiz Izglītības ministrija Latvijā ar Sarkanā Krusta atbalstu organizēja plaša mēroga pusnelegālu akciju, lai pārvestu mājās uz Sibīriju izvestos bērnus. Akciju vadīja skolotāja Lūse, tajā iesaistījusies arī Veltas un Maijas mātesmāsa Elza Zariņa. Krasnojarskā 1946. gada augustā savākti 103 bērni. Viņu vidū arī no Bauskas rajona izsūtītie – Skaidrīte Vilniņa (Zibene), Šalti, Vasariņi. Pārbraukušie ievietoti bērnunamā Rīgā, no kurienes viņus pie sevis paņēmuši radinieki. Maija nokļuvusi pie tantes Vecpiebalgā. Taču viņas ģimene izsūtīta 1949. gadā, un Maija devusies uz Sviteni ar domu – mācīties. Meitene pieņemta skolotāja Līņa ģimenē. Viņai ļauts pabeigt Svitenes pamatskolu. Pēc Saulaines lauksaimniecības tehnikuma sākušās darba gaitas. No otrreizējas izsūtīšanas, kā tas notika ar daudziem citiem Sibīrijas bērniem, Maijai izdevies izglābties.
Tēvs
Pēc ģimenes izsūtīšanas Jānis Sirmbārdis pieteicies pats doties līdzi savējiem. Taču tā bijusi tikai ilūzija. Par skumjāko notikumu mūžā Maija Ķiploka: “Mēs tēvu pēdējoreiz redzējām Krustpils stacijā. Mūs ar mantām izsauca no vagona, lai it kā tiktos ar tēvu. Bruņoti vīri aizveda viņu mums garām. Apsardze pat neļāva atvadīties – neviena vārda, tikai skatieni. Es šausmās nenormāli kliedzu, jo tētis mums bija viss…”
Tikai 1990. gadā meitas uzzina tēva likteni. Akts, kas apliecina Jāņa Sirmbārža bojā eju Vjatlagā 1942. gada 9. janvārī, kliedē pēdējās cerības. Tēva nāves cēlonis enterokolīts (tievās un resnās zarnas iekaisums, protams, no bada). Apbedīšanas aktā arī teikts, ka mirušais guldīts zemes klēpī (cik poētiski!) 9. lēģera punkta kapsētā koka zārkā, kreklā un apakšbiksēs…
Kā jau iepriekš sacīts, tiesātājiem J. Sirmbārdis bijis ļoti piemērots pantu piemeklēšanai. Uzskaitīti amati, pretvalstiskas darbības, kā arī ieteikums apbalvošanai ar Triju Zvaigžņu ordeni. Arhīva materiālos atrodami arī faktu un izteicienu avoti, acīmredzot ziņotāju segvārdi, piemēram, “Laisa”.
Jānis Sirmbārdis tiesāts pēc Krievijas PFSR kriminālkodeksa 584. panta; 5810. panta 2. daļas un 5813. panta, kas kopumā nozīmē vienu – “dzimtenes nodevība”.
Līdz šai dienai neatbildēts ir jautājums, kā varēja pakļaut spaidu darbiem un drošai nāvei citas valsts pilsoņus, turklāt tiesājot pēc svešas, iebrucējas valsts likumiem?
Varbūt atbildi zina kāds no tiem, kuri aicina jo drīzāk visu aizmirst un atteikties no tautas sēru dienām..
