Nevaru un negribu aizmirst to marta dienu, pelēku un drūmu, kaut arī pagājis jau piecdesmit gadu.
Nevaru un negribu aizmirst to marta dienu, pelēku un drūmu, kaut arī pagājis jau piecdesmit gadu. Dzīvoju Bārbeles pagastā pie Ģeķu māju saimniekiem.
Jau 24. marta vakarā saimniece bija padzirdējusi tādas valodas, ka būšot cilvēku izsūtīšana. Nakti pavadījām bezmiegā. Saimnieks jau bija paņemts piespiedu darbos par nodokļu nemaksāšanu. Vienreiz nomaksāja, aplika vēl. Tad pārdeva govis, zirgus un samaksāja. Bet ar to vēl nebija gana, atkal uzlika jaunus nodokļus. Ar ko tad maksās? Tā nokļuva cietumā.
25. marta rītā mājās bija tikai mazā Rasmiņa ar māmiņu. «Ģeķu» ceļa galā pieturēja mašīna. Kaimiņos rēja un gaudoja suņi, pelēka migla krita uz zemi kā asaras. Iznira trīs vīriešu stāvi. Ienākuši istabā, viņi paziņoja, ka jādodas tālu. Saimniece Emīlija bija tik satraukta, ka neko nepaspēja paņemt līdzi. Aizgāja abas ar Rasmiņu tālajā ceļā.
Pēc kāda laika no cietuma pārnāca tēvs Ludvigs Ģeķis un pats devās prom pie savējiem uz Sibīriju.
Vēl šodien nav saprotams, par ko šos cilvēkus izsūtīja. Ar politiku viņi nenodarbojās, bagāti nebija – tikai iztikuši. Visā pagastā nebija tik skaistu zirgu, mīlētu un labi koptu. Laikam par to izsūtīja…
Esmu bārbeliete jau vairāk nekā 80 gadu. Te ir skaistākā vieta uz pasaules, un «Dievs, svētī Latviju», ko no rīta radio raida, ir vistuvāk sirdij. Tomēr reizēm rūgtums sastingst manī. Esmu dzīves rūdīta, bet baidos teikt, ko jūtu par izsūtītajiem un arī par tiem, kas mājās palika. Vai sapratīs?
Arvien mazāk sastopu savus līdzaudžus. Daudzi jau aizslēpušies aiz smilšu kopiņām. Bet tie, kuri vēl dzīvo, grib iziet saulītē. Gandrīz piecdesmit gadu viņi ir strādājuši kolhozā, pretī saņemot to, kas palika pāri. Tagad pagasta nomalēs izklīduši. Dažs vientulībā gaida, vai «kaulainā» jau nenāk.
Varbūt pagasta vadošie cilvēki varētu izdomāt, kā bijušo bērnudārzu pārveidot par namu vecajiem cilvēkiem. Viņi paši arī varētu palīdzēt ar savu artavu, lai mūža nogali pavadītu saulītē un pārdomās: bija gan reiz strādāt vērts.
L. VALMIERA Bārbelē
