«Marcipāna Ziemassvētki» – tā mācītājs Juris Rubenis nosauca vienu savu Ziemassvētku sprediķi no 90. gadu sākuma. Konteksts, protams, bija ļoti nopietns, bet atmiņā ir palicis vien šis izteikums. Ziemassvētkos izejot cauri Vecrīgai, lielveikaliem un daudzajām labdarības akcijām – es atceros – «Marcipāna Ziemassvētki». Saku to bez mazākās nievāšanas vai rūgtuma pieskaņas – tas viss vienkārši tā izskatās. Un varētu pat teikt, ka labi izskatās… Vai gan labāk būtu, ja mēs visur redzētu krustā sisto Pestītāju, kas, bez šaubām mums, kristiešiem, ir svarīgākā vēsts? Noteikti nē, jo Kristus piedzimšanas svētkiem ir jābūt priecīgiem Ziemassvētkiem – ar tirdziņiem, bērnu klaigām karuseļos, karstvīnu un piparkūkām. Ziemassvētkos mēs visi kļūstam bērni, ja, protams, nenomācam sevī šo labo izjūtu un neizliekamies ļoti nopietni.
Tad piedzima prieks
Patiesība ir tāda – katrs normāls cilvēks grib brīnumu, grib neticamus stāstus, grib nokļūt pasaku zemē. Šīs zemes dzīve mums visiem ir problēmu pilna, un, ja problēmu nav, tad mēs paši tās ātri vien radām. Tāda ir pasaule, kurā mēs esam vienmēr svešinieki, tāpēc jau mēs ilgojamies pēc citas – pasaku pasaules. Visas pasaciņas cilvēks savulaik ir sacerējis, lai piepildītu savas nepiepildāmās vēlmes.
Ziemassvētki nāk ar pasaku izjūtu – ar brīnumainiem tēliem, vecīti, rūķiem, Sniegbaltīti un dažādiem citiem varoņiem – tie ir «marcipāna Ziemassvētki».
Un tomēr – paši Ziemassvētki ir īsti – tas nav izdomāts stāsts, kur blakus vecītim un eglītei ir Bētlemes silīte. Ziemassvētki ir Dieva īstenības izpausme pasaulē, kas meklē prieku. «..redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm..» (Lk. 2:10) Tā teica eņģelis ganiem Bētlemes pievārtē vēsajā Ziemassvētku naktī. Tāpēc jau mēs arī novēlam cits citam nevis mierīgus, dāsnus, svētītus, bet gan priecīgus Ziemassvētkus, jo tad piedzima prieks, pie kura ir daļa ikvienam pasaules cilvēkam.
Ziemassvētki vienmēr ir brīnums – katru gadu no jauna. Tagad mēs jau zinām vai nojaušam, kas notiks, un plānojam. Notiks gan saviesīgi pasākumi, gan ģimeņu Ziemassvētku kopīga svinēšana, jo tie ir kļuvuši arī par ģimenes svētkiem. Bībelē ir vārdi: «Kad biju mazs bērns, es runāju kā bērns, domāju kā bērns un spriedu kā bērns, kad kļuvu vīrs, es atmetu bērna dabu.» (1. Kor. 13:11) Žēl dažkārt, ka
esam pazaudējuši to pirmo izjūtu, kāda bija bērnībā un kāda vispār bija toreiz – pirmajos Ziemassvētkos, kad Kristus nāca mūsu pasaulē.
Iemācīties mīlēt tuvākos
Kā bija tad, kad vēl nebija tradīcijā ienākuši «marcipāna Ziemassvētki»? Kādi bija tie tālie, pirmie Ziemassvētki pirms 2000 gadiem? Toreiz kaut kas tuvojās. Tie, kas tam sāka uzticēties, to manīja. Tie, kas to centās tikai izprast, ne visai. Toreiz bija viena diena pirms.
Katrs vēl bija savā ceļā. Kāds gāja, kāds gaidīja, kāds domāja. Bet Bērns to visu redzēja sapnī un bija priecīgs, jo redzēja, ka piedzims pasaulē starp cilvēkiem, kuri ne visu saprot un kuri ne vienmēr ir gudri. Viņiem vajag iemācīties mīlēt savus tuvākos un uzticēties viņiem.
Visa Dieva pasaule bija sastingusi un gaidīja, kad Viņa sapnis beigsies un sāksies piedzimšana, jo Ziemassvētki ir tad, kad Dieva sapnis par pasauli beidzas un sākas Dieva īstenība pasaulē.
Ziemassvētki ir kā pasaka, bet labā nozīmē – tie ir Dieva īstenības izpausme mūsu grēka samaitātajā pasaulē. Nāca lielā piedošana.
Caur Jēzu, kas nāca pasaulē kā parasts bērns, pasaulē piedzima ticība, cerība un mīlestība. Priecīgus jums Ziemsvētkus!
Ziemassvētku dievkalpojums Budbergas Sv. Pāvila baznīcā notiks 25. decembrī plkst. 15.
