Globalizācijas un virtuālās vides piesātinātības apstākļos svarīgi nepazust, prast izcelt sevī, savā pagastā, novadā svarīgāko. Tā būtu viena no vēlmēm, ko mums šogad uzturēt un spodrināt.
Ziemassvētku brīvdienās biju Naukšēnos. Domāju, daudziem šī novada vienīgā atpazīstamības zīme ir «Labvēlīgā tipa» dziesma «Naukšēnu disko». Pavadot te vairākas stundas, radās iespaids – Naukšēni ir ja ne pasaules, tad Latvijas centrs noteikti. Atraktīvais, amizantais, vienlaikus profesionāli pārdomātais gida stāstījums mums uzbūra mītiskas seno laiku leģendas, draiskus padomju gadu atgadījumus, lepnuma cauraustus šo laiku notikumus. Stāstos ievijās teju katra muižas ēka, senie koki, atjaunotā estrāde, mūsdienu ražotnes.
Naukšēnos tūristiem piedāvāja degustēt te ražoto minerālūdeni, dažādas ugunsdziras un rapšu eļļu. Pa Rūjas upi otrajos
Ziemassvētkos varēja izvizināties ar plostu, krodziņā mielastā tika uzsaukts karstvīns. Patīkami pārsteidza vietējo cilvēku entuziasms, izdoma un vēlme darboties, vienlaikus arī lepnums par savu novadu.
Iedomājos par mūsu novadiem. Mazāk saspringt vajadzētu rundāliešiem, kuri ar savu pili «izbraukt» varēs vēl daudzus gadus. Ja Bauskas kultūras cilvēki izslaucītu no saviem gaņģiem laiskuma baciļus, radošajās aktivitātēs iesaistītu trīs upes un Viļa Plūdoņa vārdu, pilsētai līdzās pilij, alum un kantrimūzikai būtu jauni tūristus piesaistoši zīmoli. Pilnīgi bez savas identitātes ir Iecavas novads, kura vienīgā atpazīstamības zīme ir «Balticovo», varbūt arī eļļas rūpnīca. Manuprāt, te svaigas asinis domāšanā un sevis popularizēšanā vajadzīgas visvairāk. Vecumnieku zīmolā savukārt pusratā atstātas liliju iespējas, skaistkalnieši nedaudz palaidušies slinkumā, ekspluatējot vien savu baznīcu.
