Katrs pats savas laimes kalējs, apgalvo latviešu tautas paruna, tā varētu teikt arī Stasis Beļeckis.
Katrs pats savas laimes kalējs, apgalvo latviešu tautas paruna, tā varētu teikt arī Stasis Beļeckis.
Viņš visu mūžu strādājis par kalēju un paša rokām izliecis ne vienu veiksmes zīmi vien – pakavu.
Stasis Beļeckis sestdien, 7. augustā, svinēs piecdesmit piekto dzimšanas dienu.
1960. gadā S. Beļeckis no Lietuvas pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Jau bērnībā, ejot garām smēdei, viņš ar lielu interesi vēries, kas tad īsti tajā notiek. Latvijā S. Beļeckis bijis laukstrādnieks, beidzis Mežotnes lauksaimniecības skolu un apguvis arī celtnieka, traktorista, metinātāja, kombainiera amatu. Kalēja darbos viņu apmācījis «īsts Ulmaņlaika meistars» Mārtiņš Pakšiņš. Tā kopš 1967. gada rītdienas jubilārs strādājis smēdēs kolhozā «Vairogs», Saulainē, Rundālē.
Ikvienam rikšotājam vajag citādus apavus
Katram cilvēkam ir kāda liela mīlestība, S. Beļeckim tie ir zirgi. To varētu saukt par ģimenes tradīciju, jo gan viņa tēvam, gan sievai šie dzīvnieki bija un ir īpaši mīļi. «Zirgs ir gudrs lopiņš. Jāsaprot, ko vēlas dzīvnieks un ko pats no tā gribi panākt, jāsaskaņo raksturi un tikai tad iespējama izpratne,» stāsta kalējs. Ganībās blakus savai mājai Bērstelē viņš vasarā «pieskata» sešus Svitenes pagasta zirgkopes Daigas Šimkevicas zirgus. Tiem S. Beļeckis gan nagus kopj, gan pakavus apkaļ. Viņš stāsta, ka zirgiem ir trīsdesmit sešu veidu nagi un par katru jāprot īpaši rūpēties. Mazākā kļūme var radīt zirdziņam asins saindēša- nos.
Kalējs ar prieku izrādīja dažādos pakavus, ko pielieto gan zirgiem, kuri rikšo pa asfaltu, gan tādiem, kas lauku darbus strādā. Īpašus, vieglus pakavus S. Beļeckis kalis sporta zirgiem, kas piederējuši Saulaines lauksaimniecības tehnikumam. Viņš tic, ka atrasta zirga «kurpīte» nes laimi.
«Apkaļ» arī durvis un lemešus
Kalēja darbs nav saistīts tikai ar pakaviem. Meistars padomju laikā saimniecības vajadzībām izgatavojis visu, ko vien ievajadzējies – durvju apkalumus, eņģes un lemešus. Reiz pat tā sauktā «kukuruzņika» lauzto spārnu nācies labot. Jubilārs prot izkalt arī metāla svečturus un sēti- ņas, tas esot smalks «pacietības darbs».
Tagad S. Beļeckis ir pensionārs un atzīst, ka otrreiz smēdē vairs neatgrieztos: «Tā ir profesija, kas sagandē veselību. Nav nekāda prieka vasaras karstumā rīt ogļu putekļus.» Laikam arī tādēļ nav puišu, kuri vēlētos kalējmeistara amatu apgūt, jo tam nepieciešams liels fizisks spēks. Savu smēdīti gan S. Beļeckis gribētu, jau sagādājis ogles un domā – varbūt kādreiz arī iekārtot.
