Nodevības, mīlestības, mantkāres un atriebes jūtas savijušās vienkopus Dailes teātra šīs sezonas pirmajā jauniestudējumā «GRĀFS MONTE KRISTO».
Nodevības, mīlestības, mantkāres un atriebes jūtas savijušās vienkopus Dailes teātra šīs sezonas pirmajā jauniestudējumā «GRĀFS MONTE KRISTO».
Notikumu un varoņu karuselis
Draugi sacerējuši nodevības rakstu, pat nāvē līdzi iet solījusī sieviete apprecas ar citu, prokurors notiesā ar mūža ieslodzījumu cietumā. Visa dzīve un jaukās nākotnes ieceres jūrniekam Edmonam Dantesam sabrūk pāris dienās. Kā to izturēt, kā rīkoties, kad liktenis pēkšņi paver iespēju atmaksāt pāri darītājiem?
Iestudējums ātrā tempā ņirbina skatītāju priekšā notikumus, varoņus. Scenogrāfs Aigars Ozoliņš veiksmīgi veidojis akmeņiem kaisītu spēles laukumu skatuves centrā. Zem kājām nemitīgi čirkstošie akmeņi griezīgi atgādina grāfam Monte Kristo abatam doto zvērestu: «Man nodarīts pāri, man jāatriebj.» Latvijas Kultūras akadēmijas Dailes teātra kursa studenti emocionālo fonu rada dejojot. Dūmi, uguns, melnu un baltu plīvuru mainība vēstī par nemitīgu labā un ļaunā cīņu.
Vai atriebt pāri darītājam?
«Ar atriebību ir tā dīvaini,» secina izrādes režisors Arnis Ozols. «Ir jau visādi jēdzieni: zobs pret zobu, aci pret aci vai arī – ja tev sit pa vienu vaigu, griez pretī otru. Nevaru mierīgi dzīvot, ja kāds mani piekauj un es viņam nesadodu pretī.»
Šie režisora uzskati, šķiet, arī noteikuši iestudējuma pamatideju: atriebties. Nežēlīgi, ar vienaldzības izteiksmi sejā un dažbrīd grūti izprotamu motivāciju. Izrādē pazudusi dēkainība, cēlas mīlas jūtas. Grūti rast arī ļaunuma pamatojumu. Raimonda Paula mūzika neīstenojas izrādes pamattēmas atklāsmē, īpaša noskaņojuma radīšanā. Deju jēga grūti saprotama, aktieru kustībās, žestos, izteiksmē daudz kas ir jau tik atpazīstams.
Tas viss jau ir kaut kur redzēts
Ja uz skatuves nepieciešams dzērājs, tad tas noteikti būs Juris Frinbergs. Ja skatītājas jāpārliecina: «Nu kā var nemīlēt tādu seksīgu veci!», tad tiek rādītas Ģirta Ķestera spalvainās krūtis. Ja vajadzīgs kāds sargs vai sulainis, tad tas būs Aivars Siliņš, nelaimīgs, īpatnējs tēvs – Juris Gornavs, amorāla vīriešu gribētāja – Mirdza Martinsone. Arī melnie loki ap Harija Spanovska acīm ir nepietiekami viņa radītā tēla dramatisma atklāsmei. Tikai Vita Vārpiņa Mersedeses lomā spējusi rast jaunas, emocijas raisošas nianses. Režisors gan nav atvēlējis laiku un iespējas tās pilnībā atklāt.
Tomēr jālasa romāns
Kā allaž, pirmizrādes ir publikas plaši apmeklētas. Tūlīt pēc izrādes izdodas uzklausīt dažādus viedokļus. Baušķeniece Solveiga Ikerte atzīst, ka viņai ir ļoti mīļi Dailes teātra aktieri un jebkurā viņu sniegumā izdodas rast ko jauku un pievilcīgu. Kopumā izrāde raisījusi maz emociju, jo atriebības tēma viņai nešķiet īpaši tuva. Jauki, ka teātris dod iespēju studentiem sevi apliecināt uz lielās skatuves, kaut vai masu skatos. Baušķeniece Indra Liepa secina, ka šīs sezonas pirmā izrāde radījusi vilšanos. Cerējusi uz īpaši izteiksmīgu Raimonda Paula mūziku, arī horeogrāfijas vienveidība izrādes beigās jau sākusi apnikt. Kāds kungs gados izteica nepārprotamu secinājumu: «Vai tiešām tas romāns bija tik neinteresants. Jāiet mājās, jāsameklē grāmata un jāpārlasa.» Tā laikam arī būs vērtīgākā šī iestudējuma sniegtā atziņa – 900 lappušu biezā romāna izlasīšana rosinās uz krietni dziļākām pārdomām un bagātākām emocijām nekā divarpusstundu garā izrāde.
