Bauskas novada pašvaldība iecerējusi Viļa Plūdoņa dzimtajās mājās Ceraukstes pagasta «Lejeniekos» uzstādīt tēlnieka Āra Smeldzera veidoto pieminekli «Atmodusies straume».
Februāra pirmajā pusē pašvaldībā tika diskutēts par tā uzstādīšanu un finansējuma rašanu. Sarunā novada domē, arī pēcāk «Lejeniekos» nevaldīja vienprātība. Jau pēc šīs diskusijas Ā. Smeldzeris pašvaldības portālā bauska.lv ievietoja pārdomas par tikšanos V. Plūdoņa dzimtajās mājās «Lejenieki» 11. februārī. «Bauskas Dzīve» piedāvā saīsinātu ieskatu tēlnieka pārdomās.
Jāpopularizē un jāizglīto
No tēlnieka Āra Smeldzera paustajām pārdomām:
– Rezumējot jāatzīst, ka tikšanās laikā tika uzklausīts tikai viens viedoklis, pārējais bija aizstāvēšanās. Var secināt, ka sāpe ir par muzeja attīstības koncepciju, kurā nav paredzēts šāds elements. Tiek attīstīta pieeja, balstoties uz likuma noteiktiem vārdiem par muzeju uzdevumiem – glabāt un krāt. Taču aizmirsti svarīgie vārdi «popularizēt» un «izglītot». Lai glabātu un krātu, nevajag muzeju, pietiek ar sausu, slēgtu telpu. Popularizēšana ir daudz aptverošāka. Tā sākas ar nozīmīti, mājaslapu, priekšlasījumiem utt. Mums tam ir labi piemēri – A. Čaka, O. Vācieša memoriālie muzeji.
Kāds simbols nāk prātā, kad sakām: Plūdonis? Zaķīši, eža kažociņš, gulbji? V. Plūdonim nav simbola, kas viņu raksturotu. Veidojot piemiņas zīmi, es tieši domāju par simbolu, kas varētu izteikt V. Plūdoņa radošo darbību un raksturotu viņu kā cilvēku. Mans simbols – nacionālā rota.
Diez vai labākais veids ir stāvēt autentiskā lauku sētā pie savu laiku nokalpojušiem podestiem, aiz kuriem mētājas salauzts grils, un spriest, vai tie ir vajadzīgi. Arī šī vide ir jāorganizē. Dažreiz pietiek ar personīgu enerģijas devu, ne visam nepieciešams finansējums. Varbūt «Lejeniekos» vajadzīga talka pēc izstrādāta plāna, bet varbūt cilvēks, kas degtu par V. Plūdoni, nevis koncepciju.
Reti Latvijā gadījies redzēt tādu noraidījumu muzeja atpazīstamības veidošanai. Visnotaļ atbalstāma ir vēlme sakārtot vidi, radot jaunus akcentus. Skrandu sakārtošana, lai tam piešķirtu varbūt trūcīgu, bet respektējamu izskatu, ir pašu rokās. Garderobes uzlabošana un maiņa notiek pakāpeniski, arī tad daudzas reizes tiek izmantoti aksesuāri, kas tērpu atsvaidzina.
Pilnībā atbalstu domu par mūsdienīgas un kvalitatīvas zīmes izvietošanu pie V. Plūdoņa memoriālā muzeja. Varu apstiprināt gatavību piedalīties vides plāna vīzijas izstrādē.
Radīt Plūdoņa laika noskaņu
Mākslas zinātniece Ina Līne pašvaldībai un «Bauskas Dzīvei» iesniegusi atklātu vēstuli. Tajā viņa pauž savu viedokli par Ā. Smeldzera vēstīto:
– Vēlos vēlreiz tēlniekam un sabiedrībai paskaidrot, kāpēc gan es personīgi, gan Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeja (BNMM) speciālisti ir tik noraidoši pret tēlnieka, viņaprāt, «mūsdienīgo un kvalitatīvo» piemiņas zīmi.
Var saprast Ā. Smeldzera sarūgtinājumu, kad viņš novada domē bija spiests iesaistīties diskusijā par šādas piemiņas zīmes nepieciešamību un atbilstību konkrētās vietas saturam. Var saprast neērto situāciju, kādā nonāca domes vadība, kura, pirms aicināt mākslinieku, nebija noskaidrojusi muzeja un vietējo speciālistu viedokli. Tomēr tas nedod morālas tiesības augstprātīgi izteikties par lietām, par kurām autoram nav ne jausmas.
Norādes uz nepietiekamu profesionalitāti, nesakārtotību, mājieni par vienaldzīgiem muzeja darbiniekiem aizskar daudzu «Lejeniekus» nosargājušo cilvēku, piemēram, Edu-arda Smilškalna un Rūdolfa Saulāja, piemiņu. Godīgi tas nav arī pret tiem, kuri muzejā strādā tagad. Latvijā atrodami par «Lejeniekiem» ievērojami nolaistāki muzeji, kurus «rotā» vēl savu laiku daudz «nokalpojušāki podesti», ar naglām «re-staurētas» mēbeles un citi klasiski nabadzības liecinieki.
Tieši muzeju hroniskā nabadzība ir problēma, kas liedz tiem piesaistīt izcilākos speciālistus. Šī nabadzība nav ļāvusi ne atjaunināt podestus, ne pasūtināt labiekārtošanas projektus, nemaz nerunājot par iespēju tos realizēt. Tā vietā muzejnieki paši «pelnījuši naudu», kā vien spējuši, tostarp visādi māžojoties un ampelējoties, ēdinot, dzirdinot, izīrējot telpas u. tml. Darot to, kas noteikti nav muzeju darbības prioritāte. Jāpiebilst, ka vēlme pārveidot «Lejeniekus» no vietas, kur mājo dzejnieka gars, par vasarnieku un ūdenstūristu izklaides vietu nebūt nav zudusi arī tagad, bet iedegusies ar jaunu sparu.
«Lejenieki» tikai 2011. gadā no Ceraukstes pagasta muzeja pārtapa par BNMM struktūrvienību. Tādējādi «Lejenieki» tikko atguvuši profesionāla līmeņa pārvaldību, kura ne sliktāk, bet varbūt pat daudz redzīgāk par cienījamo tēlnieku spēj izvērtēt situāciju un operatīvi sākusi izstrādāt attīstības koncepciju. Nolemts veikt «Lejenieku» sētas kompleksa vēstures un būvvēstures fundamentālu izpēti, atzīstot sētas autentiskuma uzturēšanu par svarīgāko muzeja attīstības virzienu. 2013. gadā sākti izpētes darbi saimniecības ēkām: kūtij un klētij. Noskaidrots abu ēku sākotnējais veidols un sagatavoti konkrēti ieteikumi to restaurācijai. Tālākā rīcība atkarīga no finansējuma piesaistīšanas, kas ir lokālo politiķu ziņā.
Saskaņā ar plānu sākta dzīvojamās mājas izpēte. Stipri izkropļotajā ēkā apzināti vēl saglabājušies autentiskie elementi, tiks izstrādāti ieteikumi mājas, tās interjera un iekārtojuma atjaunošanai. Izpētei jānoslēdzas jūnijā.
Plānveidīgi virzoties no konkrētā uz vispārējo un krājot informāciju par mājas apkārtni, šogad paredzēts izstrādāt «Lejenieku» iekštelpu un ārtelpas koncepcijas, piešķirot sētai tās kādreizējo Plūdoņa laika noskaņu. Ir skaidrs, ka muzejs ies pa maksimāli autentiskas vides saglabāšanas un atjaunošanas ceļu, mēģinot apmeklētājiem tieši caur apkārtējās neskartās dabas un Zemgales lauku sētas saskaņu likt iejusties Plūdoņa dzejas tēlu un izjūtu pasaulē. Konceptuāli to var apzīmēt kā virzību no «iestāstīšanas» uz «izjušanu», no «lozungiem» uz «pārliecību», no «vides objektiem» uz «vietas sajūtu».
Ņemot to visu vērā, kļūst saprotams, ka tēlnieka Ā. Smeldzera vēlme realizēt savu ieceri BNMM un man nav pieņemama. Šāds objekts šajā vidē ir svešķermenis. Būtu patīkami, ja tēlnieks spētu atteikties no savām ambīcijām.
