Laiks no 11. līdz 18. novembrim Latvijā pasludināts par sabiedrības integrācijas nedēļu. Šoreiz tas attiecināms tieši uz līdzcilvēku, valsts un pašvaldības saskarsmi ar ļaudīm, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi.
Laiks no 11. līdz 18. novembrim Latvijā pasludināts par sabiedrības integrācijas nedēļu.
Šoreiz tas attiecināms tieši uz līdzcilvēku, valsts un pašvaldības saskarsmi ar ļaudīm, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi.
Mātes mīlestība ir neizmērojama
Viņu nav tik maz, kā varbūt šķiet. Esam izauguši sabiedrībā, kurā šādi cilvēki tika uztverti kā nevajadzīga nasta – slēpjami un noliedzami. Uzskatīja, ka slimi mazuļi dzimst tikai alkoholiķiem, narkomāniem, sociāli degradējušos slāņu pārstāvjiem. Tas ir viens no mītiem, kura aplamumu vislabāk zina cilvēki, kuri šo nastu nes.
Vecāki, kuri nepiekrīt atdot garīgi slimus bērnus pansionātā, uzņemas smagu atbildību līdz mūža beigām. Šādi cilvēki nevar pilnībā par sevi parūpēties, tādēļ pēc vecāku aiziešanas aizsaulē slimie bērni nonāks aprūpes iestādē, kur būs spiesti palikt līdz mūža galam.
Baušķeniece Mairita Pranka ir pensionāre. Viņa dzīvo kopā ar meitu Daci, kurai ir 32 gadi. Meitenīte piedzimusi ar Dauna sindromu. Ģimenē ir arī dēls, kuram nav šādu veselības problēmu.
Pateicoties savas māmuļas neizmērojamai pacietībai un mīlestībai, Dace runā, mājās mazgā traukus, grīdu, pati var apģērbties, paēst, aiziet uz veikalu. Televīzijā rūpīgi tiek sekots filmām un koncertiem, viņa atšķir un pazīst māksliniekus un politiķus, iespējams, ka saprot vairāk, nekā spēj pateikt, spriež Mairita par meitu.
Ar sargeņģeli
«Visur viņu esmu ņēmusi līdzi – uz koncertiem, ciemos. Radi un tuvākie draugi pie Daces ir pieraduši. Viņai ļoti patīk mūzika un dejas, meitene ir sirsnīga un mīļa, nebaidās no cilvēkiem, katram uzsmaida, ir labsirdīga. Tas varbūt tāpēc, ka no apkārtējiem viņa izjutusi labestību, sargāta no apsmiekla. Vienīgais, ko Dace pilnīgi nespēja iemācīties, bija rakstīšana. Izmēģinājāmies visādi, taču nekā. Kādu laiku piekritu ievietot meitu speciālā bērnunamā, jo man skaidroja, ka ar speciālistu palīdzību viņa attīstīšoties ātrāk. Taču notika gluži pretēji, un es izņēmu bērnu no šīs iestādes. Mājās Dace ir mierīgāka,» stāstīja M. Pranka.
Viņa ir mediķe, Bauskas slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā nostrādāts vairāk nekā 30 gadu. Saviem kolēģiem viņa ir pateicīga par iejūtību. Kādu laiku izpalīdzējusi kaimiņtante, pie kuras Dace pavadījusi laiku, kamēr mamma strādājusi.
Mairita spriež, ka meitai ir savs sargeņģelis, kurš viņu dzīvē sargājis. Esot bijis tā, ka Dace aizstaigājusi līdz upei, iekritusi, bet kādi cilvēki viņu pamanījuši, palīdzējuši izkļūt un nonākt mājās.
Vāc ziedojumus īpašam namam
Nekādu īpašu valsts iestāžu atbalstu Mairita Pranka nav saņēmusi. Arī organizācijā «Rūpju bērns» viņas nav iesaistījušās, jo Daces bērna gadi jau sen pagājuši. Meitas pensija ir Ls 35 mēnesī, vienu reizi mūžā abas kopā bijušas sanatorijā. Šogad atkal uzrakstīts lūgums, bet jāgaida sava kārta. Uz jautājumu, kāda palīdzība viņām būtu nepieciešama, Mairita Pranka atbild: «Jādzīvo ar to, kas ir, esam iemācījušās iztikt. Citiem klājas vēl grūtāk. Vienīgais, ko gribētos, lai cilvēki iemācītos atšķirīgos, savādākos pieņemt kā līdzīgus.»
Šādu atziņu «Bauskas Dzīve» dzirdēja konferencē, ko 11. novembrī bija rīkojusi sabiedriskās organizācijas «Rūpju bērns» Rīgas Latgales priekšpilsētas nodaļa. Šonedēļ 13. un 14. novembrī Ķīpsalas hallē notika labdarības koncerti, kuros piedalījās Rīgas Doma zēnu koris, pazīstami Operas un estrādes mākslinieki, aktieri. Iegūtā nauda tika ziedota grupu dzīvokļu «Mēness māja» ierīkošanai garīgi slimiem cilvēkiem.
Kā pret jaunāko brāli
Restorānā «McDonald’s» iekārtota garīgi slimu cilvēku darinājumu izstāde «Mēs radām brīnumu…». Starp citu, «McDonald’ā» darbā pieņemti desmit strādājošo ar garīgiem traucējumiem, un viņi ir ļoti centīgi, pauda Gita Rudoviča, uzņēmuma darbības konsultante. Līdzīgu izstādi šajā nedēļā varēja aplūkot arī tirdzniecības centros «Alfa» un «Dole».
Atliek vien nožēlot, ka Bauskas rajonā šajā nedēļā nav notikušas nekādas akcijas. Ļoti lēni Latvijas sabiedrībā rodas izpratne, ka pret cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem jāizturas kā pret jaunāko brāli – viņš varbūt nav tik gudrs un spēcīgs, tomēr mīļš, un viņam nedrīkst pāri darīt.
***
Fakts
Cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem sekmīgi apgūst iemaņas: mājturībā, datormācībā, ādas apstrādē, šūšanā, kokapstrādē, aušanā, dārzkopībā, keramikā, zīmēšanā, konditorejas izstrādājumu gatavošanā. Viņi var attīstīt spējas drāmā, mūzikā, sportā.
No Rīgas Latgales priekšpilsētas dienas aprūpes centra «Cerību ligzda» pieredzes
