Dalīties pārdomās mani rosināja «Bauskas Dzīves» 25. augusta numura publikācija «Selekcionārs un invalīde nevēlas doties «trimdā»».
Dalīties pārdomās mani rosināja “Bauskas Dzīves” 25. augusta numura publikācija “Selekcionārs un invalīde nevēlas doties “trimdā””. Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija ir likvidēta. Selekcionāriem jāatstāj dzīvokļi. Tas nav cilvēcīgi! Es aizstāvu agronomu Egonu Fridrihsonu, mūsu valsts pavalstnieku, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri, zinātnieku. Savu skolas biedru.
Es ar Egonu Fridrihsonu mācījos kopā Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. 1945./46. gadā es biju pirmajā kursā, Egons Fridrihsons – trešajā. Jau gadu pirms izlaiduma E. Fridrihsons vadīja izmēģinājumu lauciņu ierīkošanu. Pēc tehnikuma beigšanas skolas direktors Konstantīns Ārmanis E. Fridrihsonu pieņēma tehnikumā par pasniedzēju.
Ap 1948. gadu Saulainē atnāca jauna dārzniece Dzidra Alksnāja no tehnikuma Bulduros. Vēlāk Dz. Alksnāja kļuva Egona Fridrihsona dzīvesbiedre, viņi nodibināja ģimeni, izaudzināja bērnus. No 1958. gada E. Fridrihsons strādāja Mežotnes selekcijas stacijā, bija agrotehnikas nodaļas vadītājs. Dzidra Fridrihsone bija sēklkopības agronome. Dzidra aizgāja bojā nelaimes gadījumā. Bet dzīvei jāturpinās.
E. Fridrihsons savu no darba brīvo laiku ziedoja Mežotnes atjaunošanai, parka sakopšanai, organizēja darbu, izveidojot celiņus, skata līnijas, laukumus. Talkās parkā strādāja visi Selekcijas stacijas darbinieki. Mežotnes parks ir tik skaisti sakopts, ka tur patīk gan pašiem ekskursijās aizbraukt, gan ciemiņus aizvest papriecāties. Reizēm E. Fridrihsons tur ir gids.
Egons Fridrihsons tagad nodarbojas ar liliju selekciju, hibridizāciju. Par izaudzētajām jaunajām liliju šķirnēm 1995. gadā saņēmis ceļojošo kausu. Egonam ir šādas šķirnes: “Abrene”, “Bauska”, “Lielupe”, “Mazmežotne”, “Mežotne”, “Mežotnes zaļziede”, “Sintētiskais Henrijs” (no “Liliju Avīzes” II, 1999. g.). Mežotnes vārds iet pasaulē!
Es domāju, ka Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai (VNĪA) vajadzētu būt pateicīgai Egonam Fridrihsonam un pārējiem darbiniekiem, kuri Mežotnē strādājuši, dzīvojuši, atjaunojuši Mežotnes pili un parku. Ja muižas ēkās ilgstoši nedzīvotu neviena ģimene, tās būtu izsistiem logiem, izdemolētas, izlaupītas. Tas ir redzams Kaucmindes pilī, kuru pagasta pašvaldība nodeva privatizēšanai.
Varu pastāstīt, ja kāds nezina, kādos apstākļos Egonam Fridrihsonam bija jāsāk strādāt Mežotnē. 1949. gada pavasarī mani un vēl divus topošos agronomus, Ausmu (Rasiņu) Matulēnu un Gunāru Lazdiņu, aizsūtīja praksē uz Mežotnes selekcijas staciju. Bija pagājuši četri gadi kopš Otrā pasaules kara beigām. Mežotnes pili es redzēju sašautu, ēkas galos vēl bija veselas telpas. Vietām jumts vēl bija. Mēs agronomu sanāksmē teicām, ka pilij vajadzētu uzlikt jumtu, lai visa ēka neaiziet bojā. Galvenais agronoms atzina, ka tas būtu jādara, bet desmit gadi pagāja, kamēr varēja uzlikt jumtu un atjaunot pili.
Mēs, agronomi praktikanti, dzīvojām internāta ēkā – ziemeļu spārnā, otrajā stāvā. Internāta ēkas vidusdaļa bija sašauta. Kad pa gaiteni pagāja kādus piecus metrus, tad bija milzīga bumbu bedre, drupas divu stāvu dziļumā. Ēkas dienvidu (nesašautajā) galā bija iekārtots kantoris un neliels veikaliņš. Liels darbs bija jāvelta, lai novāktu drupas un salabotu ēkas, lai tur varētu dzīvot un strādāt.
Mans kursa biedrs Teodors Tomaševskis arī ir strādājis Mežotnē. Grāmatā “Tēvzemes arāju cilts” atmiņās viņš raksta: “1955. g. oktobrī pārgāju strādāt uz Mežotnes cukurbiešu izmēģinājumu un selekcijas staciju par zinātnisko līdzstrādnieku. No 1958. g. marta līdz 1961. g. martam strādāju par direktoru.” Teodora Tomaševska darba laikā sāka atjaunot Mežotnes pili. Mana kursa biedre Ausma Matulēna, pensionēta Saulaines tehnikuma augkopības skolotāja, kura Saulainē nostrādājusi 25 gadus, saka: “Egons Fridrihsons Mežotnē ir ieguldījis milzīgu, nesamaksājamu darbu, strādājis ar tīru entuziasmu un patriotismu. Otru tādu tik pašaizliedzīgu cilvēku nezinu.”
Ja tiešām E. Fridrihsonam jāatstāj dzīvoklis, tad atliek vēl meita Ingrīda Punka, mazdēls Mārtiņš Punka, znots Aivars Punka. Viņiem būtu kopīgi jāizlemj, kā tēvam, vectēvam tālāk dzīvot, kur dzīvot.
Arī Mežotnes pils īpašniekiem par to jādomā. Vai gan nav iespējams pēc “pustukšās mājas”, kā izsakās VNĪA darbinieki, remonta atstāt dzīvokli Fridrihsonam? Ko nozīmē “pārvaldnieka ēkas pielāgošana citai funkcijai”? Un vispār – tā nav nekāda “pustukšā māja”. Tai ir bijusi šāda vēsture: vispirms – Mežotnes pils pārvaldnieka māja, tad Valsts Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas zēnu internāts, kurā bija direktora dzīvoklis un ēdnīca, pēc tam – Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas kantora ēka.
S. GRIĶE, 1949. gada Saulaines lauksaimniecības tehnikuma absolvente Gailīšu pagasta “Dainās”
***
Uzziņai
No Mežotnes vēstures
– 1908. g. Jelgavā dibina Zemkopības skolu ar latviešu mācību valodu.
– 1936. g. skolu pārceļ uz Mežotni, izveidojot Valsts Mežotnes lauksaimniecības vidusskolu. Līdz tam Mežotnē bija divgadīga lauksaimniecības skola.
– 1933. g. dibināta Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacija.
– 1923. g. dibināts Kaucmindes mājturības seminārs un mājturības skola.
– 1927. g. dibināta Ziedoņu dārzkopības skola (divgadīga).
– 1943. g. Mežotnes vidusskolas telpās iekārto frontes karavīru atpūtas namu.
1. un 2. kurss sāk mācības Kaucmindē, 3. kurss – Ziedoņos.
4. un 5. kurss mācās Mežotnes pamatskolā, mācītāja muižā.
– 1944. g. 5. aprīlī – Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas pēdējais izlaidums.
– 1944. g. septembrī no Mazmežotnes puses krievu karaspēks sašauj Mežotnes pili, lai gan vācu karaspēks to jau ir atstājis.
– 1944. g. rudenī Valsts Mežotnes lauksaimniecības vidusskolu pārceļ uz Saulaini un nosauc par Saulaines lauksaimniecības tehnikumu. (Kaucminde bija “pārkristīta” par Saulaini jau pēdējos neatkarības gados).
– 1944./45. māc. g. Saulainē ir divgadīga Mājturības skola un tehnikums (jāmācās piecus gadus).
– 1947. g. tehnikuma mācību laiku saīsina līdz četriem gadiem. Ir divi izlaidumi. Skolu beidz 5. un 4. agronomu kurss, kurā ir Egons Fridrihsons.
– 1947. g. Saulaines tehnikumam pievieno divgadīgo Ziedoņu dārzkopības skolu, izveido dārzkopības agronomu kursu.
– 1949. g. pavasarī Saulainē likvidē Mājturības skolu.
– 1949. g. 2. jūlijā – Saulainē izlaidums. Beidz jaunākie agronomi: Skaidrīte (Millersone) Griķe, Arnis Griķis, Ausma (Rasiņa) Matulēna, Raimonds Matulēns un citi.
